Cukura iegūšanas vēsture sākusies senajā Indijā. Latvijā pirmā cukurfabrika tika uzcelta1926. gadā Jelgavā, pēc tam 1932. gadā-Krustpilī, bet jau 1933. gadā arī Liepājā. Statistika liecina, ka gadā viens iedzīvotājs vidēji patērē 30 k cukura.
Pirmo reizi cukurs nonāca Eiropā pēc Krusta kariem caur Kipru un Venēciju. Līdz tam Eiropā galvenokārt kā saldinātājs tika lietots medus. Mūsdienās cukuru galvenokārt iegūst no cukurbietēm un cukurniedrēm.
Cukurs ir trīs ogļhidrātu produkts, tas satur 99,8 %, saharozi (C12H22O11), un nedaudz minerālvielas un organiskās vielas.
Cukurs cilvēka organismā nepieciešams ne tikai kā garšviela – saldinātājs, bet galvenokārt kā augstas kaloritātes uztura produkts un enerģijas avots, jo tā enerģētiskā vērtība ir 374-375 kcal.
Cukurs cilvēka organismā piedalās nervu darbības regulēšanā, samazina nervu spriedzi, kā arī regulē nervu šūnu darbību. Cukurs gremošanas traktā fermentu ietekmē viegli un strauji sadalās līdz fruktozei un glikozei, kas caur zarnu sieniņām uzsūcās asinīs. Cukura sašķelšanās notiek ik pēc 15 līdz 20 minūtēm. Enerģijai izmantotie ogļhidrāti pārveidojas galvenokārt taukaudos un uzkrājās kā rezerves tauki. Pārmērīgs cukura patēriņš samazina B grupas vitamīnu rezerves organismā, kā arī veicina holesterīna līmeņa paaugstināšanos, kas, savukārt, ietekmē aterosklerozes attīstību. Savukārt, ja cilvēka organismā vienkāršie cukuri ir nepietiekamā daudzumā, iespējama saindēšanās ar dažiem vielmaiņas produktiem.…
