Latvijā pirms 1991. gada, jeb tā dēvētajā padomju laikā, cukurbietes tika audzētas un pārstrādātas plānam un ordeņiem, bet cukuru ieveda no Kubas. Tāpēc atjaunotās brīvvalsts cukura nozares uzņēmēji saņēma mantojumā nolietotus ražošanas līdzekļus un neefektīvu tehnoloģiju.
Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas nozares attīstības galvenais mērķis bija iekšzemes patēriņa apmierināšana ar pašražoto cukurbiešu cukuru. Šis mērķis tika nostiprināts likumā „Par cukuru”. Ka kvantitatīvie mērķi nav sasniedzami bez kvalitatīvajiem, saprata gan cukurbiešu audzētāji, gan pārstrādātāji. Tāpēc katrs no tiem savu darbību virzīja uz nozares produktivitātes paaugstināšanu kopumā, par pamatkritērijiem izvirzot cukurbiešu ražu un cukura iznākumu. Trešā mērķu grupa bija saistīta ar nozares ekonomikas pārkārtošanu atbilstoši tirgus ekonomikas kritērijiem.
Cukura ražošanā nozīmīgākais ir 1998. gads, kad no pašaudzētajām cukurbietēm tika saražotas 68 tūkstoši tonnas cukura, kas nodrošināja valsts iekšējo patēriņu bez importētā jēlcukura pārstrādes. Šajā periodā, lai arī ar jēlcukura palīdzību, viss valstij nepieciešamais cukura daudzums tika saražots pašu fabrikās. Baltā cukura imports bija vajadzīgs tikai sortimenta dažādošanai, un tā apjoms minimāls (vidēji 1 tūkstotis gadā).
Nozares attīstībai izvirzītais kvantitatīvais mērķis tika sasniegts 1998. gadā – ar pašražoto cukurbiešu cukuru apmierināts iekšzemes patēriņš. Turpinoties pārtikas rūpniecības attīstībai, pieaugs arī pieprasījums pēc cukura, tas nozīmē, ka cukura ražošanas apjomi būs vēl jāpalielina. Sasniegumi kvalitatīvo mērķu laukā nav tik iepriecinoši. Produktivitātes lielums vēl arvien atpaliek no Eiropas vidējā līmeņa. Turklāt rādītāji nav viendabīgi visā Latvijas teritorijā.
Turpmākās attīstības stratēģijas mērķi varētu būt šādi:
Cukura ražošanas stabilizācija patēriņa līmenī, ņemot vērā tā palielināšanas iespējas;…
