Cukura diabēts

Slimība, kam raksturīga bieža urinēšana, slāpes un novājēšana, aprakstīta jau ļoti sen. 1. gadsimta beigās Romas impērijas ārsts Aretejs (Aretaios) šo slimību nosauca par diabētu (no grieķu valodas - diabeinein - "iziet cauri"). Tikai 17. gs. beigās Tomass Viliss (Thomas Wilis) konstatēja, ka daļai diabēta pacientu urīnam ir salda garša, un tādēļ pievienoja apzīmējumu mellitus, kas nozīmē "medaini salds". Tā radās slimības nosaukums diabetes mellitus.
Mūsu dienās par cukura diabētu sauc hronisku vielmaiņas slimību kopu, kam raksturīgs paaugstināts cukura līmenis asinīs un līdzīgas klīniskās izpausmes.
Vēl pirms 20 gadiem diagonoze – cukura diabēts – nozīmēja par 20-25 gadiem īsāku mūžu. Tagad, laikā slimību atklājot un saņemot atbilstošu aprūpi, diabēta slimnieki var dzīvot tādu pašu dzīvi kā veselie. Taču, kā liecina 2005. gada sākumā veiktais pētījums, Latvijā ir vissliktākā diabēta aprūpe jauno ES valstu vidū.
Diabēts pats par sevi nemēdz būt nāves cēlonis, taču paaugstināts cukura līmenis asinīs bojā asinsvadus. Būtisks iemesls, kāpēc Latvijā ir vislielākā mirstība ar sirds un asinsvadu slimībām, ir novēloti diagnosticēts vai nepietiekami ārstēts cukura diabēts.…