Cukura diabēts cilvēcei zināms jau kopš senajiem laikiem. Slimība, kam raksturīga bieža urinēšana, slāpes un novājēšana, aprakstīta jau ļoti sen. Senāko dokumentālo liecību ēģiptologs Džordžs Ebers atrada 1862.gadā Tēbās. 1500.gadu pirms Kristus, minēta slimība, kam raksturīga pastiprināta urīna izdalīšanās, un aprakstīti arī ārstēšanās līdzekļi – pazemes ūdens, saberzti kauli, kvieši un svins. Diemžēl par ārstēšanās rezultātiem vēsture dokumentos nav nekas aprakstīt. [6.; 8.]
Ārsts Aretajs no Kapadokijas atstājis detalizētu slimības aprakstu: “Diabēts ir šausminošas bēdas. Cilvēkam ir ne pārāk bieži. Šī slimība izkausē miesu un locekļus, pārvēršot tos urīnā. Pacients nepārtraukti rada ūdeni, tā plūsma ir neapturama kā no atvērta akvedukta. Dzīve ir īsa, nepatīkama un sāpīga, slāpes ir neremdināmas, dzeršana pārmērīga.” [6.; 9.] Viņš pirmais slimības aprakstam lietoja vārdu diabētēs, kas sengrieķu valodā nozīmē “sifons”, jo spilgtākā slimības pazīme ir liela urīna daudzuma izdalīšanās. Otra termina daļa – mellitus – nozīmē medains. Šo vārdu pievienoja Tomass Viliss, kad viņš konstatēja urīna saldo garšu. Senie dziednieki vēroja, vai urīns pievilina mušas un skudras. [1.; 19.]
Mūsu ēras piektajā gadsimtā Indijas medicīna apraksta divus diabēta tipus – viens tieviem, jauniem cilvēkiem, otrs – vecākiem cilvēkiem ar lieku masu. [6.; 9.]
Laika gaitā dokumentētas dažādas liecības par neizskaidrojami nāvējošo slimību, taču tikai 1869.gadā Pauls Langerhanss identificēja īpašas aizkuņģa dziedzera šūnas, kas iesaistītas gremošanā. Ja tās ir bojātas, attīstās diabēts. Kopš tā laika šūnu (šūnas, kas producē insulīnu) sakopojumus sauc par Langerhansa saliņām. [6.; 7.]
Mūsdienās par cukura diabētu sauc hronisku vielmaiņas slimību kopu, kam raksturīgas paaugstināts cukura līmenis asinīs un līdzīgas klīniskās izpausmes.…
