Sakarā ar Anglijas saimniecisko un politisko izolāciju uz tām bijis samērā mazs iespaids no svešām tiesībām, tāpēc arī tām piemīt sevišķas nacionālās īpatnības. Angļu tiesības nekad nav sistemātiski izdotas likumu veidā, bet veidojušās pamazām. Angļu tiesībās izšķir trīs sastāvdaļas:
1)“Common law” – vecu vecās angļu tiesības, no sākuma pamatotas uz ierašām;
2)“Law of equity” – taisnības principi, kas papildināja “Common law”, kad tās vairs neatbilda taisnīguma prasībām,
3)“Statue law” – kas ir parlamenta akti.
“Common law” radās 11 – 15.gs. Anglijā un veidojas kā vispārējās tiesības. To izveide sākas ar “Yearbooks”, kuru var dēvēt par parašu gadagrāmatu, un sākumā tās veidojās kā ieraduma tiesības. Tālāk tās attīsta Karaliskās sola tiesas, karaļa kūrijas, Kopējo lietu tiesas (viena no augstākajām kopējo tiesību tiesām Anglijā 13 gs.- 1873.g., kas iztiesāja civillietas par prasības summu, kas mazāka par 40 šiliņiem), Valsts kases tiesas u.c. centrālo tiesu darbības rezultātā, izejoši no šo tiesu spriedumiem, jo bija pieņemts, ka neviens tiesnesis nevar runāt pretim augstāka tiesneša spriedumiem – tādējādi izveidojās tā saucamā “case law” sistēma – tas ir precedentu tiesības, kur arī visspilgtāk izpaužas angļu tiesību īpatnība. Tātad šajās tiesībās kā galvenais avots ir tiesas precedents un, saskaņā ar to “Common law” tiesībām, jebkurš augstākās tiesas spriedums ir saistošs tās pašas instances tiesām vai zemākstāvošām tiesām, izlemjot analoģiska rakstura lietas.
Jāatzīmē, ka, lai arī “Common law”” kļūst par veselu tiesību jomu, tomēr, kas attiecas uz tiesu precedentiem, tad saistošs spēks ir tikai augstāko tiesu spriedumiem. Tomēr arī līdzīgi zemākas pakāpes tiesneši mēdz sekot cits citam bez izņēmuma. Ja kādā jautājumā nav ne tiesas precedenta ne likuma, tad tiesnesis var vai nu pats noteikt normu pēc sava brīva ieskata, vai arī aizpildīt šo robu no svešām tiesību sistēmām (piem. Romiešu tiesībām). Šādu jaunu tiesību taisīšanas atļauja piešķir “Common law” īpašu elastību.…
