Cilvēka evolūcija un visa viņa līdzšinējā dzīve ir notikusi uz zināma skaņu fona. Vēja šalkas, lietus lāšu čaboņa, putnu dziesmas – visas šīs skaņas, kuru intensivitāte nepārsniedz 40 decibelus, mums liekas patīkamas un nomierina. Dabā sastopami arī skaļāki trokšņi, piemēram, pērkona dārdi, vulkānu izvirdumi, lielu ūdenskritumu dārdoņa, taču, tā kā tie ir sadzirdami reti, īpašu ļaunumu tie nenodara. Dabā nav absolūta klusuma, un dažkārt ilgstošs klusums cilvēka nervu sistēmu ietekmē vēl sliktāk, nekā troksnis.
Par troksni kā apkārtējās vides piesārņotāju runā tad, kad skaņas intensitāte pārsniedz 40 decibelu. Mūsdienu apstākļos cilvēkam izvairīties no trokšņiem ir kļuvis gandrīz neiespējami. Ar troksni saistītas rūpnīcu strādnieku, transparta vadītāju, traktoristu, ekskavatoristu, audēju, mašīnrakstītāju u.c. profesijas. Ir cilvēki, kas visu darba dienu pavada troksnī, kas ievērojami pārsniedz nekaitīguma robežu. Troksnis cilvēku pavada arī uz ielas: mašīnu plūsma rada troksni, kura identitāte ir 60 – 100 db, mājās cilvēks izmanto sadzīves tehniku – elektrisko bārdas skujamo aparātu, putekļu sūcēju, virtuves kombainu, to darbība izraisa 70 – 100 db stipru troksni. Troksnis cilvēku pavada arī atpūtā: televīzori, radiouztvērēji, magnetofoni dažreiz tiek darbināti nevajadzīgi un pat nepieļaujami skaļi. Pat izbraucot atpūsties dzīvā dabā, daži cilvēki negrib atteikties no magnetofona dārdināšanas un līdz ar to pastiprina traucējošo faktoru dabiskajās ekosistēmās. Pilsētas apstākļos cilvēki pilnīgi neatpūšas pat naktīs, jo pastāvīgais trokšņa fons parasti ir lielāks par 40 db un tāpēc rodas miega traucējumi. Pierašana troksnim nenotiek, tā ir tikai šķietama. Kaitīga iedarbība saglabājas visu dzīves laiku.
…
