Katrā tiesiskā darījumā jāņem vērā dalībnieki, priekšmets, gribas izteikums, sastāvdaļas un forma. Tie ir tiesisko darījumu raksturojošie elementi, kuriem jāpastāv, lai tiesiskais darījums būtu spēkā.
Līgums ir civiltiesiskajā apgrozībā visizplatītākais un svarīgākais tiesiskā darījuma veids, jo tiek izmantots tiesību subjektu eksistencei nepieciešamo mantisko labumu apmaiņai.1
Līgums Civillikumā definēts plašākā un šaurākā nozīmē. Līguma definīcija plašākā nozīmē attiecas uz jebkuru civiltiesisku līgumu, bet šaurākā nozīmē – tikai uz saistību līgumiem (CL 1511. pants). Tātad līgums ir divu vai vairāku personu vienošanās , kas noslēgta, izdarot savstarpēji korespondējošus, saskanīgus gribas izteikumus (darbība vai bezdarbība (pats līgums nevar izpausties kā bezdarbība)).
Runājot par līguma saturu, ir jāatzīmē, ka tas ietver sevī darbību kopumu, kuras jāveic līgumslēdzējām pusēm. Līguma saturs bieži likumā tiek apzīmēts kā „līguma priekšmets”. Ar vārdu „priekšmets” tāpat saprot lietu, īpašumu, pakalpojumus, kuri veido tiesisko attiecību objektu. Taču šie gadījumi neizsmeļ darbību veidus, kuri var būt par līguma priekšmetu.2
Saskaņā ar Civillikumu priekšmets nozīmē darbību vai bezdarbību, kas raksturo attiecīgā līguma būtību. Līguma priekšmets ir darbība, kuras mērķis ir nodibināt lietu tiesību, atdot lietu tiesību, kā arī sasniegt kādu citu mērķi, kuram ir mantiska vērtība. Līguma priekšmets var būt arī atturēšanā no darbības.
Ar darbību mēs saprotam aktīvu rīcību, kas izpaužas lietas atsavināšanā vai pakalpojuma sniegšanā, bet arī tiesību piešķiršanu, grozīšanu un izbeigšanu. Piemēram, pirkuma līguma priekšmets ir lietas vai lietas tiesības atdošana citai personai īpašumā par maksu.…
