Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 1.pants nosaka, ka katrai fiziskajai un juridiskajai personai ir tiesības uz savu aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību tiesā.
Civilā tiesvedība ir galvenā civilo tiesību aizsardzības forma. Tai līdzās pastāv arī citas šo tiesību aizsardzības formas – personas subjektīvās civilās tiesības un ar likumu aizsargātās intereses aizstāv ne tikai tiesa, bet, savas kompetences robežās, arī citas iestādes – piemēram, šķīrējtiesas, pagasttiesas un bāriņtiesas, valsts un pašvaldību institūcijas. Līdz ar to civilo tiesību subjektiem – fiziskām un juridiskām personām ir jāzin, kurā tad iestādē prasīt savu civilo tiesību un likumisko interešu aizsardzību, kuras iestādes kompetencē ir konkrētā lieta. Tāpēc svarīgi ir precīzi noteikt katras institūcijas kompetenci civillietu izskatīšanā. Tas arī ir pakļautības institūta uzdevums.
Plašākā nozīmē lietu pakļautība ir konkrētu tiesisku jautājumu izskatīšanas un izlemšanas kompetences sadalījums starp dažādām valsts, pašvaldību, tiesībsargājošām un sabiedriskām institūcijām,1 citiem vārdiem, attiecībā uz civiltiesībām, pakļautība ir civillietu izskatīšanas un izlemšanas kompetences sadalījums starp dažādām subjektīvo civiltiesību aizsardzības institūcijām.2 Parasti pēc likuma katrai civillietu kategorijai ir viena noteikta institūcija, kur šādas lietas ir jāizskata, bet tiek pieļauti arī daži izņēmumi. …