Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā tika uzsākts darbs pie civilās aizsardzības sistēmas reorganizācijas. Tās organizācijas principi, uzdevumi un vadības struktūra ir noteikti Civilās aizsardzības likumā. Saskaņā ar minēto likumu Latvijas Republikas civilā aizsardzība ir inženiertehnisku, ekonomisku, sociālu un glābšanas pasākumu valsts sistēma, kas radīta, lai sargātu civilos iedzīvotājus, tautsaimniecību un vidi no iespējamo ārkārtējo situāciju potenciālajām briesmām un to izraisītajām sekām, sniegtu palīdzību cietušajiem, mazinātu zaudējumus un nodrošinātu maksimāli iespējamo tautsaimniecības stabilitāti ārkārtējās situācijās, kā arī panāktu Latvijas valsts varas un pārvaldes institūciju, tautsaimniecības un iedzīvotāju gatavību darbam ārkārtējās situācijās, ko izraisa:
1) dabas katastrofas (vētras, viesuli, lietusgāzes, plūdi, krusa, stiprs sals, sniega vētras, apledojums, sniega un ledus sanesumi, liels karstums, sausums, ugunsgrēki u. c.);
2) tehnogēnas katastrofas, arī ar indīgu ķīmisku, bioloģiski aktīvu un radioaktīvu vielu noplūdi, elektromagnētisko un radioaktīvo izstarojumu (ražošanas avārijas, sprādzieni, ugunsgrēki rūpniecības, lauksaimniecības un militārajos objektos, naftas un gāzes maģistrālo vadu sistēmās; visu veidu transporta avārijas; ugunsgrēki un sprādzieni sadzīves sektorā; komunālo un enerģētikas tīklu avārijas; hidroelektrostaciju dambju bojājumi vai pārrāvumi; lidmašīnu, raķešu, kosmisko objektu nokrišana u. c.);
3) epidēmijas, epizootijas un epifitotijas, kā arī sevišķi bīstamu infekciju gadījumi;
4) sabiedriskas nekārtības, terorisms;
5) starptautiskās situācijas saasināšanās, kad nepieciešami savlaicīgi preventīvi pasākumi civilās aizsardzības ietvaros;
6) bruņoti konflikti.…
