19. gadsimta beigās, Aleksandra II valdīšanas laikā (no 1856. līdz 1881. gadam), Krievijas impērijā norisinājās ievērojami pārkārtojumi tās likumdošanā, kas liecināja par valdības uzņemto kursu uz daudz liberālāku politiku. Lai arī attiecībā pret ebrejiem cara politika neieguva tik liberālu un tālredzīgu raksturu,1 kā pārējās jomās, tomēr tas bija ievērojams solis ebreju stāvokļa uzlabošanā.
Kā viena no pirmajām reformām, ko veica Aleksandrs II, bija ebreju pielīdzināšana citām nacionalitātēm attiecībā uz karaklausību2. Vairāki cara izdotie noteikumi arī ievērojami atvieglota arī ebreju apmešanos Krievijas impērijā. Jāatzīmē, ka pirms tam ebreji drīkstēja apmesties vien viņiem speciāli norādītā apmešanās joslā (krieviski – čerta osedlosti). Sākotnēji, pēc 1859.gada grozījumiem, šie atvieglojumi bija attiecināmi uz pirmās ģildes ebreju tirgotājiem ar savu ģimeni, vēlāk, ar 1861. gadu, atstāt apmešanās joslu atstāt drīkstēja jau visi ebreji ar augstāko izglītību, bet vēlāk iespēju dzīvot ārpus apmešanās joslas ieguva arī ebreju amatnieki, mehāniķi, alkohola ražotāji un cara armijā dienējošie ebreji.3 Nozīmīgas pozitīvas pārmaiņas bija arī aizlieguma ebrejiem izgatavot un ražot alkoholu ārpus pilsētām un miestiem atcelšana 1864.gadā, kā arī ebreji ieguva tiesības iegādāties nekustamo īpašumu pilsētā un piepilsētā.4 Īpaši labvēlīgs ebrejiem bija iekšlietu ministrijas 1880. gadā pieņemtais cirkulārs, kas atļāva ebrejiem, kas bija atstājuši apmešanās joslu un ieceļojuši (legāli, vai nelegāli) tai nepiederošās guberņās, apmesties jaunajās dzīvesvietās, līdz jaunu rīkojumu izdošanai.5 Arī ebreju vēstures historiogrāfijā Aleksandra II valdīšanas periods attiecīgi ir ticis nodēvēts par „labajiem gadiem”.…