Tātad kas ir nabadzība? Nabadzība ir izteikts labklājības trūkums. Tradicionāli ar nabadzību saprot galvenokārt kā materiālo trūkumu, kuru raksturo zemi ienākumi un patēriņš, kā arī slikti sadzīves apstākļi un nepietiekams uzturs. Tomēr ienākumu trūkums vairākumā gadījumu ir cieši saistīts ar sliktu veselību un zemu izglītības līmeni – tā saukto cilvēcisko nabadzību, kas var būt gan nabadzības cēlonis, gan sekas. Ienākumu un cilvēcisko nabadzību var pavadīt arī sociālie zaudējumi, pie kuriem pieskaitāma augsta nelabvēlīgo apstākļu ietekme (piemēram,, slimības, ekonomiskās krīzes vai dabas katastrofas), balsstiesību trūkums lielākajā daļā valsts institūciju un bezspēcība uzlabot savus dzīves apstākļus. Šādu nabadzības daudzšķautņainību raksturo paši nabadzīgākie cilvēki, un to apstiprina īpaši socioloģiskie pētījumi.1
Signe Dobelniece2 nabadzību skaidro līdzīgi, viņa uzskata, ka: „Nabadzība ir tik komplekss fenomens un tās sekas var būt tik daudzveidīgas, ka šo parādību var pētīt no daudziem aspektiem – filozofiskā, ekonomiskā, socioloģiskā u.c. Nabadzība tradicionāli saista ar resursu trūkumu.” Tiek uzsvērta doma, ka nabadzība veido sava veida kultūru, kas ir specifiska subkultūra tās tradicionālajā izpratnē, jo tā cilvēkus nodrošina ar dzīves modeļiem, gataviem problēmu risinājumiem. Var teikt, ka nabadzības kultūrai piemīt nozīmīga adaptīvā funkcija. Tā ļauj samierināties ar specifisku, „deformētu” dzīvesveidu, ko nabadzības kultūras nesēji par tādu neuzskata, jo tas atbilst viņu vērtību sistēmai. Viņi pieņem savu dzīvi, netiecoties tajā kaut ko mainīt. Tieši šīs specifiskās iezīmes neļauj cerēt, ka tie, kam tās piemīt, varētu kādreiz izkļūt no nabadzības. Veidojas apburtais loks, kas, indivīdu reiz iekļāvis, viņu vairs neatlaiž.…
