Cilvēka tirdzniecība ir 21.gs. vardarbības un vērdzības forma, kas ir sastopama visā pasaulē, arī Latvijā. Latvija ir gan cilvēku tirdzniecības upuru izcelsmes valsts, gan tranzīta, gan galamērķa valsts. Turklāt cilvēku tirdzniecība pastāv ne tikai starptautiskā, bet arī nacionālā merogā – no laukiem uz pilsētām.
Cilvēku tirdzniecības problēmai Latvijā piemīt vairākas īpatnības, kas to atšķir no citām Eiropas Savienības un pasaules valstīm:
Cilvēku tirdzniecība savā būtībā ir sociāla parādība un pašreizējos sociāli ekonomiskajos apstākļos, kas valda Latvijā, visu mūsu valsti var uzskatīt par šī baisā noziedzīgā nodarījuma upuri. Nabadzības nomāktas un mazizglītotas sievietes ir potenciālie upuri cilvēku tirgoņiem. Organizētā noziedzība Latvijā aktīvi nepiedalās cilvēku tirdzniecībā, visbiežāk ar cilvēku tirdzniecību nodarbojas grupās apvienojošies vervētāji Latvijā un suteneri mērķa valstīs.
Latvijā šobrīd vairs nav viena izteikta cilvēku tirdzniecības riska reģiona un riska grupas – sabiedrisko organizāciju pētījumi liecina, ka par upuriem visā Latvijā kļūst dažādu vecuma, dažādu izglītības līmeņu sievietes, tai skaitā arī sievietes ar augstāko izglītību.