Cilvēku tirdzniecība ir kļuvusi par globālu, labi organizētu biznesu, kas cilvēku tirgotājiem un noziedzīgiem grupējumiem ienes milzīgu peļņu. Cilvēku tirdzniecības upuri tiek apmānīti ar kārdinošiem solījumiem par „vieglu un ienesīgu” darbu ārzemēs, var viegli iekļūt cilvēku tirgotāju izliktajās lamatās. Vairumā gadījumu vienkāršs informācijas trūkums, neziņa par cilvēku tirdzniecību, naivums un akla uzticēšanās ir par pamatu tam, ka cilvēki nonāk cilvēku tirgotāju rokās.
Cilvēku tirdzniecība, īpaši sieviešu un bērnu tirdzniecība, pasaulē tiek uzskatīta par trešo ienesīgāko kriminālo biznesu pēc narkotiku un ieroču tirdzniecības. Latvijā tā nav jauna problēma. 90-tajos gados kriminogēnā situācija attiecībā uz sieviešu tirdzniecību Latvijā ir saasinājusies. Latvija ir kļuvusi par cilvēku tirdzniecības upuru sūtītājvalsti, tranzītvalsti, un arī saņēmējvalsti. Starptautisku organizāciju pētījumi liecina, ka sociālā atstumtība un ekonomiskā migrācija, meklējot labāku dzīvi turīgākās valstīs, ir galvenie cilvēku tirdzniecību veicinošie faktori.
Cilvēku tirdzniecība, kam pirmsākumi meklējami, ļoti senā pagātnē, laika gaitā ir ievērojami mainījusies. Šodien cilvēku tirdzniecība ir nopietns cilvēktiesību pārkāpums, kas grauj cilvēku morālo, emocionālo un fizisko labsajūtu.
Cilvēku tirdzniecība ir ļoti plaši aplūkojams jautājums. Šī darba mērķis ir sniegt nelielu ieskatu par to, kas ir cilvēku tirdzniecība, kas ir šajā nodarbē iesaistītās personas, kā arī tas, kas cilvēku tirdzniecību ir ietekmējis un veicinājis Latvijā. Nobeigumā ir sniegti daži sabiedrībā iesakņojušies mīti un patiesība par cilvēku tirdzniecību.
Cilvēku tirdzniecības pirmsākumi meklējami jau ļoti senā pagātnē. Šī necilvēciskā nodarbe pastāvēja jau pirms mūsu ēras - Senajā Ēģiptē un Senajā Divupē plaši izmantoja vergu darbu. Par vergiem parasti kļuva karagūstekņi un bēgļi. Bieži vien arī vecāki, trūkuma spiesti, pārdeva savus bērnus verdzībā gan tāpēc, lai iegūtu līdzekļus, gan arī tāpēc, lai bērns izdzīvotu. Vergus visbiežāk izmantoja kā palīgpersonālu – vīrieši raka kanālus un ūdenskrātuves, būvēja dambjus, strādāja akmeņlauztuvēs, kā arī valdnieka, augstmaņu un tempļu saimniecībās, bet sievietes – valdnieka vai tempļu darbnīcās kā vērpējas, audējas un malējas.
Laika gaitā cilvēku tirdzniecība ir ievērojami mainījusies. Cilvēku tirgotāji atšķirībā no seno laiku vergturiem izmanto jaunas un mūsdienīgas metodes, lai pievilinātu un pakļautu upurus. Mainījies arī veids, kā un kur pārdotie cilvēki tiek izmantoti. Mūsdienās cilvēku tirdzniecība būtībā nozīmē to pašu, ko pirms daudziem tūkstošiem gadu – verdzība – cilvēki pārdod cilvēkus. Pārdevēji par pārdotajiem saņem naudu vai kāda cita veida atlīdzību.…
