Cilvēku attieksme pret invazīvajām augu sugām

Latvijas flora jeb pašreizējais augu sugu sastāvs ir attīstījies aptuveni 10 tūkstoš gadu laikā. Kopš pirmo svešo augu ievešanas ir pagājuši vairāki gadu simti. Atsevišķas svešās augu sugas ir spējušas pārvarēt vietējo augu konkurenci un kļuvušas par dabisko ekosistēmu sastāvdaļu jeb naturalizējušās, vienlaicīgi nenomācot vietējos augus. Piemēram, 16.gadsimtā Latvijā ieveda ārstniecības augu kalmi, kuru stādīja muižu dīķos. Šodien kalmes atrodamas daudzviet gan dīķu un ezeru krastos, gan upmalās. Šis augs ir atradis savu ekoloģisko nišu un pilnībā nostabilizējies dabiskās ekosistēmās.1
Pirms vairākiem gadsimtiem ar cilvēka starpniecību Latvijā nokļuvušas arī citas sugas, piemēram, lauka vijolīte, melnā naktene, zīda magone un sīkā nātre. Daudzu augu parādīšanās laiks Latvijā ir nosakāms ļoti aptuveni. Precīzākas ziņas ir par atsevišķiem kultūraugiem un to pavadošajām nezālēm no arheoloģiskajiem izrakumiem. Gan dabiskā veidā ienākušās sugas, gan arī arheofītus pieskaita vietējai jeb aborigēnajai florai. 1
Savukārt sugas, kuras nokļuvušas Latvijā ar cilvēka starpniecību vēlāk (17.-19.gs.), uzskata par svešo jeb citzemju floru. Šai grupai pieder, piemēram, baltā apse, Kanādas zeltgalvīte, vērmele un daudzlapu lupīna. Ar katru gadu pieaug svešo sugu īpatsvars Latvijas augu sugu sastāvā.1
Starp svešajām sugām ir arī tādas, kuras Latvijas ekoloģiskajos apstākļos jūtas ļoti labi: strauji aug, vairojas un izplatās. Rezultātā augi-jaunienācēji izspiež vietējās sugas no to augtenēm, bieži kļūstot par valdošām sugām ekosistēmā.…