KOPSAVILKUMS
Pētījuma noslēgumā autoram vairs nav šaubu, ka cilvēktirdzniecība ir visnoziedzīgākais mūsdienu biznesa modelis, un viskomplicētākais un visbriesmīgākais no visiem noziedzīgo nodarījumu veidiem. Izpētot un izanalizējot pieejamos literatūru un citus informācijas avotus, autors nonāca pie šādiem secinājumiem:
1. Cilvēktirdzniecība ir viens no noziegumiem ar vislielāko upuru skaitu pasaulē un ir aktuāla problēma gandrīz visās pasaules valstīs, taču ir salīdzinoši maz pētīta (it īpaši Latvijā) un absolūti lielākā daļa sabiedrības neapzinās, ka verdzība joprojām pastāv mūsdienu pasaulē. Autors uzskata, ka ir jāveic sabiedrības plaša mēroga izglītošana šajā jomā. Tas varētu rezultēties ar sekmīgāku cilvēktirdzniecības gadījumus atklāšanu un ierobežošanu, mazinot potenciālo upuru riskus nokļūt verdzībā, kā arī veicinātu atbrīvoto upuru reabilitāciju un veiksmīgu atgriešanos normālā dzīvē.
2. Neskatoties uz nozieguma nežēlīgo raksturu, iesaistītās personas reti tiek sauktas pie atbildības vai tiek pie salīdzinoši mīkstiem sodiem, respektīvi, reālā tiesu praksē ir novērojama sekojoša situācija: persona, kas ir atbildīga par vairāku cietušo paverdzināšanu seksuālā eksplotācijā, vairāku gadu garumā pakļaujot šīs personas izvarošanai, ko fiziski veic neskaitāmi intīmpakalpojumu saņēmēji, saņem mazāku sodu nekā persona, kas ir notiesāta par vienu izvarošanas aktu. Vairumā jurisdikciju normatīvajos aktos noteiktie sodi par cilvēktirdzniecību ir absurdi maigi. Autora skatījumā, likumdevējiem būtu jānosaka sods par cilvēktirdzniecību (atkarībā no cilvēktirdzniecības veida), kas būtu pietuvināts sodam par prettiesisku nonāvēšanu vai pat bargākam. Pamatojums – slepkavības upuris cieš salīdzinoši neilgu laiku, bet cilvēktirdzniecības upuris esot verdzībā var ciest dienām, mēnešiem, gadiem vai pat gadu desmitiem, turklāt, arī atsvabināšanas gadījumā, upuris ir spiests dzīvot ar šo traumu un ciešanām visu atlikušo mūžu.
…