Cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības ir veidojušās vēsturiski cilvēces attīstības gaitā. Sākotnēji tās veidojās, kā atziņas, kas vēlāk tika atzītas kā katra cilvēka dabiskās tiesības un brīvības un tika nostiprinātas atsevišķu valstu likumos, konstitūcijās .Ja runājam, kas tad ir cilvēktiesības, un cik tālu tās plešas, tad, kā pirmo varam minēt to ka cilvēktiesības rodas personai piedzimstot un tās ir starptautiskas tiesības. Arī mūsdienās cilvēktiesības arvien vairāk kļūst par starptautisko tiesību regulēšanas principu, katrreiz kādam cilvēktiesību līgumam stājoties spēkā. Cilvēktiesības ir valsts nodrošināta un aizsargāta likumīga iespēja rīkoties un realizēt savas ieceres. Cilvēka elementāro tiesību realizācijas apjomu nosaka katras valsts ekonomiskā, sociālā, kultūras un izglītības attīstības, arī politiskais režīms. Cilvēktiesības universāli akceptētas starptautiskā līmenī tika pēc Otrā pasaules kara. Genocīds, ko bija veicis demokrātiski ievēlēta nacistu režīms palīdzēja apzināties vajadzību pēc ierobežotas valsts varas, kura varētu līdzsvarot vairākuma vēlmes.1 Daudzām lietām , ko ikdienā mēs uzskatām par pašsaprotamām pamatā ir tas, ko saucam par “Cilvēktiesībām“. Šīs tiesības ietver tiesības dzīvot brīvi, teikt, ko domājam un sagaidīt, ka arī citi pret mums izturēsies taisnīgi un ar cieņu, Šīs tiesības piemīt visiem cilvēkiem .Galvenais cilvēktiesību mērķis ir aizstāvēt vājos, mazaizsargātos, tos kas ne vienmēr spēj sevi aizstāvēt. Cilvēktiesības ir galvenās morāles garantijas, kas pieder visiem cilvēkiem visās valstīs un kultūrās. Cilvēktiesības – pamatbrīvības pienākumi un uzvedības normas, kas nodrošina cilvēces pastāvēšanu un mēģina uzlabot apstākļus katram atsevišķam indivīdam, un visiem kopumā.…