3.1. Privātpersona kā cilvēktiesību objekts
„Privātpersona – fiziskā persona (cilvēks) un privāto tiesību juridiskā persona – vispirms ir cilvēktiesību subjekts un nevis objekts. Tomēr arī šeit pastā izņēmumi. Sekojošos divos gadījumos Satversmē noteiktās pamattiesības jau pēc būtības ir vērstas pret objektiem, kas tirgus ekonomiskajā iekārtā parasti ir privātperonas: pirmkārt, tiesības uz atbilstošu darba samaksu un ataļinājumu (Satversmes 107. pants) un, otrkārt strādājošo tiesības uz koplīgumu un tiesības strikot (Satversmes 108. pants) Šajos gadījumos var prasīt minēto pamattiesību ievērošanu nepieciešamību gadījumā ar tiesas palīdzību – tieši no sava darba devēja, kas parasti ir privātpersona. Komplicēts ir jautājums, vai perosnas var būt cilvēktiesību objekts arī citos gadījumos. Pamatā privātpersonai, kura jūtas aizskarta savās cilvēktieībās no citas privātpersonas, savas intereses ir jāizstāv ar privāto tiesību instrumentu palīdzību. Šie intrumenti – pirmām kārtām Civillikums - ir piemēroti, lai izlīdzinātu dažādu privātpersonu pretrunīgās intereses. Ja cilvēktiesības varētu neierobežoti piemērot pivāto tiesību jomā, tad tās pārmērīgi ierobežotu tur valdošo privātautonomijas principu (tātad indivīda personīgo rīcības brīvību). Tā kā privātpersonas brīvībai draudošās briesmas ir mazākas no cita privātpersonu puses nekā no valsts puses, tad valsts ir jāpakļauj tālākejošiem ierobežojumiem (kas tiek panākts ar cilvēktiesību palīdzību), kamēr interešu izlīdzinājumam starp divām privātpersonām pietiek ar privāttiesiskiem noregulējumiem. Tomēr no šī pamatprincipa zināmos gadījumos var tikt izņēmumi . Privātautonomijas ierobežojumi ar cilvēktiesību palīdzību var būt pieļaujami gadījumo, kur cilvēktiesības ir ne vien indivīda brīvības aizsardzības instrumenti, bet vienlaicīgi ir objektīvas vērtību sistēmas izpausme. Taču arī šādos gadījumos cilvēktiesības nevar tikt izmantotas kā tiešs prasības pamatojums civilprocesā pret otru personu, jo indivīdu privātautonomiju, kuru sargā un veido civiltiesības, pieļauj arī rīcību, kas balstās uz citu vērtību sistēmu. Tādēļ cilvēktiesību noteiktā objektīvā vērtību sistēma privātajās tiesībās var tikt piemērota tikai to ietvaros, bet nevis kā privātajām tiesībām pāri stāvoša tiesību sistēma.”
…
