Cilvēktiesību nodrošināšanas problēma brīvības atņemšanas vietās

Daudzām lietām, ko ikdienā mēs uzskatām par pašsaprotamām, pamatā ir tas, ko saucam par “cilvēktiesībām”. Šīs tiesības ietver tiesības dzīvot brīvē, teikt to, ko domājam un sagaidīt, ka citi pret mums izturēsies taisnīgi un ar cieņu. Cilvēktiesības ir neatņemama daļa un bez tām mēs nevaram eksistēt kā cilvēki. Šīs tiesības piemīt visiem cilvēkiem, un tās tiek garantētas vairākos dokumentos, to skaitā Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (ECK). Galvenais mērķis ir aizstāvēt vājos, mazaizsargātos, tos, kas ne vienmēr spēj sevi aizstāvēt. Starptautiskie dokumenti uzskata cilvēktiesības par personiskām, likumīgām tiesībām, pilnvarām un brīvībām, kurās ietilpst arī aizliegumi pret dažāda veida valsts un valdību rīcību, kas būt vērsta pret cilvēkiem.
Cilvēktiesības kā vienota koncepcija visā pasaule savu iemiesojumu un izskaidrojumu ieguva pēc otrā pasaules kara, kā reakcija uz Holokausta teroru. Kopš tā laika cilvēktiesību aizsardzība vairs nav tikai katras valsts iekšēja lieta.1

Līdz pat 90.gadu vidum Latvijā cilvēktiesību jēdziens tika diskreditēts, lielākoties izmantojot to politiskiem mērķiem, bet tagad tas kļuvis leģitīms – cilvēktiesības tiek piesauktas jebkuras prasības pamatošanai. Ir pagājuši 53 gadi kopš Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 1948.gada 10.decembrī. Šo datumu var uzskatīt par dzimšanas dienu cilvēktiesību jēdzienam mūsdienu izpratnē. Latvijas ANO Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju parakstīja un ratificēja 1990.gada 4.maijā kopā ar virkni citu starptautisku dokumentu. Kopš tā laika cilvēktiesību jomā Latvijā notikusi vērā ņemama attīstība.2…