Cilvēktiesību konstitucionālais regulējums ārvalstīs

Cilvēktiesības ir valsts nodrošināta un aizsargāta likumīga iespēja rīkoties, realizēt savas ieceres, tās ir definējamas kā vienlīdzīgu un neatņemamu tiesību atzīšana, nodrošināšana. Katra indivīda izpratne par cilvēktiesībām ir lielākā vai mazākā mērā atšķirīga, tomēr jebkādas cilvēktiesības ir tiktāl tiesības, cik tās neierobežo cita indivīda tiesības. Savukārt brīvības jēdziens būtu jāizprot kā brīvību izvēlēties vai darīt kaut ko, vai nedarīt. Turklāt, izvēloties vienu no šiem ceļiem, indivīdam arī jārēķinās ar sekām, ko var izraisīt viņa darbība vai bezdarbība. Vārda brīvība ir viena no brīvībām, kas uzskatāma par cilvēktiesību neatņemamu sastāvdaļu.
Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas (ANO Ģenerālā asambleja – 1948. gada 10. decembris) Preambulā minēts, ka tādas pasaules radīšana, kurā cilvēkiem būs vārda un pārliecības brīvība, kur tie būs brīvi no bailēm un trūkuma, pasludināta kā cilvēku augstākais centiens.
Lai gan apziņas un uzskatu brīvību (kas ir pamatā vārda brīvībai) mēdz pieskaitīt pie personiskām tiesībām un brīvībām, tiesības uz vārda brīvību tiek pieskaitītas pie politiskajām tiesībām un brīvībām (tas pats attiecas uz tiesībām iegūt un izplatīt informāciju).1
Tiesības uz brīvu domu un komunikāciju (apziņas, reliģijas, vārda un preses brīvība, utt.) neapšaubāmi ir plašas savos apmēros, tādēļ pastāv ļoti liela varbūtība, ka šīs tiesības varētu aizskart kādas citas personas tiesības (piemēram, tiesības uz cilvēka cieņas ievērošanu). Tieši šī iemesla dēļ tiek radīti sevišķi nosacījumi, kādos gadījumos šīs tiesības drīkst ierobežot.…