“Cilvēktiesības ir indivīda tiesības, kas kā primāras un neatņemamas tiesības vai normas ir ievestas valstu konstitūcijas un starptautisko tiesību nolīgumos”.1 Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu vai indivīdu grupām. Tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītiem pārkāpumiem.
Cilvēktiesību aizsardzībā būtisks ir nediskriminācijas princips. Cilvēktiesības piemīt ikvienai personai neatkarīgi no tās rases, tautības, ādas krāsas, valodas, dzimuma, vecuma, veselības stāvokļa, sociālās izcelsmes, ticības, politiskās pārliecības, seksuālās orientācijas u.c. Nepieciešamības gadījumā valsts papildus sniedz palīdzību mazaizsargātām grupām to tiesību pilnvērtīgai realizācijai.
Cilvēktiesības ir skaidras, precīzas un konkrētas tiesību normas, kas ir ietvertas arī Latvijas Republikas Satversmē. Cilvēktiesības veido demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatu. Latvijas Republika, jau 1990.gada 4.maijā atjaunojot neatkarību, pievienojās 51 cilvēktiesību dokumentam, apliecinot apņēmību sargāt un aizstāvēt savu iedzīvotāju cilvēktiesības.
Latvija, iestājoties Eiropas Savienība, pievienojās Eiropas cilvēktiesību un pamattiesību konvencijai ( ECPK ). Tas nozīmē, ka darbs šajā joma turpmāk paplašināsies un pilnveidosies. XXI gadsimtā starptautiskajās un attiecībās demokrātijas, cilvēktiesību un tiesiskas valsts principu īstenošana būs viena no nozīmīgākajām.
Cilvēktiesību rašanās ir cieši saistītas ar buržuāzisko revolūciju norisi Eiropas kontinentā. Referātā izskatītas konstitucionālo tiesību rašanās cēloņi, to vēsturiskās attīstības posmi XVIII –XX gs. Mūsu valstī darbojas atjaunotā 1922.g.15.februāra Satversme. Referātā analizēti mēģinājumi iekļaut cilvēka tiesības pamatlikumā tās izstrādāšanas laikā, un mūsdienās, kad LR Satversmē 1998.gadā bija iekļauta 8.daļa - “Cilvēka pamattiesības”. Darbā izmantota speciālā literatūra un likumdošanas akti.…
