6. KOPSAVILKUMS UN SECINĀJUMI
Cilvēktiesību institūta attīstība un izpratnes veidošanās par pamattiesībām Latvijā ir bijusi ilgs un sarežģīts process. Tas sasaucas ar pašu latviešu tautas un valsts vēsturisko likteni, kas ir dažādos laika posmos piedzīvojusi gan uzplaukumu, gan svešu varu teritoriālās okupācijas. Neskatoties uz to, ka savas suverēnās tiesības uz pašnoteikšanos un savu valsti latvieši izcīnīja tikai 20. gs. sākumā, tiesību attīstība, ieskaitot cilvēka pamattiesību nozari, Latvijas teritorijā norisinājās līdzīgi, kā tas notika visā Eiropā. Jau 19.gs. sākumā ar “Kurzemes un Vidzemes zemnieku likumu” pieņemšanu iezīmējās priekšnoteikumi Baltijas tautu nacionālās attīstības procesā. Šo tiesību normu patieso nozīmi nevajadzētu novērtēt par zemu un skatīt tikai šaurajā “brīvlaišanas” kontekstā – šie likumi būtībā mainīja latviešu, lībiešu un igauņu tiesisko statusu un ļāva kļūt par pilntiesīgu tiesību subjektu. Jāpiemin gan, ka šis process bija sava veida eksperiments, ko Krievijas impērija veica Baltijas guberņās, kas tajā laikā bija attīstības ziņā pārākas par visām pārējām impērijas daļām.
Ar “Politiskās platformas” parakstīšanu 1918. gada 17. novembrī aizsākās Latvijas kā valstiska veidojuma vēsture. Proklamējot Latvijas Republikas neatkarību, latvieši nepārprotami deklarēja, ka valsts ir dibināta uz demokrātiskiem pamatiem un piederīga Rietumu politiskajai, ekonomiskajai un tiesiskajai telpai. Jau šā dokumenta trīs punkti no septiņiem skāra cilvēka pamattiesību jomu.
Neskatoties uz to, ka pirmās Latvijas brīvvalsts laikā cilvēktiesībām tā arī netika piešķirts konstitucionāls statuss, jo neizdevās apstiprināt Satversmes 2. daļu “Pamatnoteikumus par pilsoņu tiesībām un pienākumiem”, tomēr cilvēktiesības un to aizsardzība tika plaši regulētas ar parasto likumu starpniecību. …