Cilvēka pamattiesības un pamatbrīvības ir veidojušās vēsturiski cilvēces attīstības gaitā. Sākotnēji tās veidojās, kā atziņas, kas vēlāk tika atzītas kā katra cilvēka dabiskās tiesības un brīvības un tika nostiprinātas atsevišķu valstu likumos, konstitūcijās. Kas ir cilvēktiesības, un cik tālu tās plešas? Kā pirmo var minēt to, ka cilvēktiesības rodas personai piedzimstot un tās ir starptautiskas tiesības. Arī mūsdienās cilvēktiesības arvien vairāk kļūst par starptautisko tiesību regulēšanas principu, katrreiz kādam cilvēktiesību līgumam stājoties spēkā. Cilvēktiesības ir valsts nodrošināta un aizsargāta likumīga iespēja rīkoties un realizēt savas ieceres. Cilvēka elementāro tiesību realizācijas apjomu nosaka katras valsts ekonomiskā, sociālā, kultūras un izglītības attīstības, arī politiskais režīms. Cilvēktiesības oficiāli ir akceptētas starptautiskā līmenī tikai pēc Otrā pasaules kara. Genocīds, ko bija veicis nacistu režīms palīdzēja apzināties vajadzību pēc ierobežotas valsts varas, kura varētu līdzsvarot vairākuma vēlmes.
Daudzām lietām , ko ikdienā mēs uzskatām par pašsaprotamām pamatā ir tas, ko saucam par „Cilvēktiesībām”. Šīs tiesības ietver sevī vārda brīvību, kas cilvēkam dod tiesības izteikt savas domas neatkarīgu no citu cilvēku gribas. Cilvēktiesības ir galvenās morāles garantijas, kas pieder visiem cilvēkiem visās valstīs un kultūrās. Cilvēktiesības mūsdienās ir neatņemama sadzīves daļa, kas zemapziņā attīsta cilvēka morāli un palīdz izprast dzīvības nozīmīgumu, kā arī veicina cilvēku līdzcietību nelaimē nonākušajiem. Starptautiski dokumenti, kā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijas preambula uzskata cilvēktiesības par personiskām likumīgām tiesībām, pilnvarām un brīvībām, kurās ietilpst arī aizliegumi pret dažāda veida valsts un valdību rīcību, kas būtu vērsta pret cilvēkiem. 1 Cilvēktiesībām demokrātiskas valsts sistēmā ir divējāda nozīme. No vienas puses, tās ir indivīda subjektīvās tiesības pret valsti, kuras tas var procesuāli realizēt, no otras puses, tās ir visām valsts institūcijām saistošas objektīvas tiesības , kuras noteiktā apjomā nosaka valsts konstitucionālo iekārtu, bet nav saistītas ar noteiktu subjektu, kurš tās varētu procesuāli īstenot.2 …
