Cilvēktiesību ierobežošana. Ierobežojums noteikts ar likumu, leģitīmā mērķa esamība, ierobežojuma samērība ar leģitīmo mērķi
Satura rādītājs
1. Nepieciešamība pēc cilvēktiesību ierobežošanas 3
2. Ierobežojums ir noteikts ar likumu 4
3. Leģitīma mērķa esamība 5
4. Ierobežojuma samērība ar leģitīmo mērķi 6
5. Izmantotā literatūra 7
Personas tiesības un pamatbrīvības ir iekļautas Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļā, kas tika izdarīts 1998.gada 16.oktobrī, Saeimai pieņemot, un 1998.gada 6.novembrī stājoties spēkā. Šādi tika nostiprināts modernas un demokrātiskas valsts raksturīgās pamattiesības, kā, piemēram, vienlīdzība, dzīvība, rīcības brīvība u.tml., kā arī nosakot šo tiesību saturu un iespējamos ierobežojumus, lai spētu saskaņot viena indivīda brīvību ar otra indivīda brīvību, ko sacīja Kants. Tās ir cilvēka dabai piemītošas un neatņemamas, tomēr neskatoties uz to, tās tiek ierobežotas. Pēdējos gados attīstoties cilvēktiesībām, aizvien vairāk pieaug to ierobežošana, kura tiek uzskatīta par nelikumīgu darbību no sabiedrības puses, apspiežot cilvēka goda un cieņu ievērošanu, ierobežojot personas tiesības uz privāto dzīvi vai mājokli. Ar cilvēktiesību ierobežošanu tiek noteiktas to robežas, sākoties tām tur, kur beidzās tās aizsargājamo jautājumu loks. Ar to, tiek formulētas darbības, kā pamattiesību aizsargājamies priekšmets, kas var būt māksla, profesija, sirdsapziņa. Aplūkojot no otras puses, tad ierobežojums var tikt noteikts jau pašā pamattiesību garantējošā normā. Par to runā Satversmes 103.pants , kurā sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvība tiek ierobežota ar vārdu “miermīlīga”. Tas, vai persona ar panākumiem varēs atsaukties uz savām pamattiesībām, bieži vien nav pamattiesību darbības lauka jautājums, bet gan jautājums, vai nepastāv kādi šīs tiesības ierobežojumi. Iespējams izšķirt vairākus cilvēktiesību ierobežošanas viedus, tādēļ nepieciešams sīkāk analizēt katru no tiem.
