1.Cilvēktiesību vēsture
Par to, ka cilvēka tiesības būtu jāaizstāv, saprata jau pirmo civilizāciju valstu vadītāji, filozofi utt. Tikai sākumā tās aptvēra konkrētas valstis iedzīvotājus, tautas vai pat civilizācijas.
Cilvēka tiesības ar starptautisku nozīmi sāka jau veidoties Krima kara laikā, tā rezultātā 1864.g. tika parakstīta pirmā starpvalstu konversijas humanitāro tiesību jomā – Ženēvas konvencija par slimo un ievainoto režīmu. Ar laiku tika parakstīti vēl daži starptautiski dokumenti, vieni no svarīgākajiem bija, Pēterburgas deklarācija (1874), Hāgas konvencija (1899 un 1907) un Ženēvas protokols (1925), šie dokumenti pamatā tika vērsti pret masu iznīcināšanas un ieroču lietošanu. Lai gan vēstures fakti liecina, ka šie pieņemtie dokumenti bija tikai formalitāte.
Lai arī 19.gs. tika runāts par cilvēktiesībām un kara postu, it sevišķi, Rietumeiropas valstīs un Balkānos, 1914.g. sākās Pirmais pasaules karš, kurā tika “pārkāpti” daudzas brīvās pasaules cilvēktiesības. Kara laikā un pēckara periodā, protams, tika parakstītas daudzas starpvalstu vienošanās, kuras bieži vien liekas butaforiskas. Starptautisko tiesību normām ir koordinējošs raksturs, tās izstrādā uz kompromisa bāzes, lai to noteikumi būtu pieņemami valstīm ar dažādām sociāli ekonomiskam sistēmām.
Cilvēktiesībās starptautisko normu izveidošanās un īstenošana dzīvē sagādā lielas grūtības, jo tām ir politisks raksturs. Tāpēc noteikumu saskaņošana vispirms notiek dažādu rezolūciju līmenī. Pēc tam tiek izstrādātas un pieņemtas deklarācijas un tikai tad konvencijas un pakti, kam ir obligāts starptautisko tiesību normu raksturs.
…