Ievads.
Paņemot rokās jebkuru vārdnīcu, izziņas materiālu vai pajautājot sastaptajiem cilvēkiem – uz jautājumu „Kas ir cilvēktiesības?” pirmām kārtām atbildēts tiek, sakot, ka tās ir cilvēka sākotnējās un pamattiesības. Citiem vārdiem – vispirms jau tiesības uz dzīvību. Tās ir tiesības, kas cilvēkam rodas automātiski, ņemot vērā pašu cilvēka eksistenci. Privilēģija atšķirties no pārējiem zemeslodes iemītniekiem, privilēģija noteikt savu vietu, savu telpu, savu izvēli.
Cilvēka pamattiesības kā atsevišķu jēdzienu apcerēt sākuši jau seno grieķu un romiešu filosofi, domājot par cilvēku un viņa vietu sabiedrībā. Viņi novēroja cilvēkiem piemītošo tieksmi ikvienā vietā un laikā noteikt savu individuālo un grupas labklājību, noteikt savas iespējas un privilēģijas. Tāpat ir pašsaprotams, ka neviena sabiedrība, lai cik civilizēta un augsti attīstīta tā būtu bijusi, nav spējusi apiet apstākļus, kas ietekmētu šīs iespējas – lai tie būtu dabas spēku vai arī citu cilvēku radīti apstākļi. Šie dažādie apstākļi ir noteikuši cilvēku nepieciešamību pēc definētiem nosacījumiem un likumiem, kas ļautu izprast savu vietu telpā un laikā, ievērot līdzcilvēku vietu un nodrošināt kontroli.
Šai darbā autore centīsies izsekot cilvēkiesību attīstībai vēstures gaitā kā ārvalstīs, tā arī Latvijā, noskaidrot un izprast minētās tiesību nozares darbības mehānismus un funkcionēšanas pamatnosacījumus. Ņemot vērā to, ka cilvēktiesības ir sarežģīts un ārkārtīgi apjomīgs pētījuma objekts, dotā darba mērķis ir sniegt vispārīgu ieskatu minētajā jomā, par pamatu ņemot kompetentu zinātnieku un pētnieku atziņas rietumu pasaules kontekstā, censties gūt izpratni par Latvijas sabiedrībai salīdzinoši jaunu un vēl neapzinātu tiesību sfēru, sniedzot arī autoru personisko skatījumu uz šo jautājumu.
1. Cilvēktiesību jēdziens.
Juridisko terminu skaidrojošās vārdnīcas sniegtais skaidrojums vēsta: „Cilvēktiesības – tiesības, kuras cilvēkam ir dotas no dabas, piedzimšanas (dabiskās tiesības); tiesības. Kurām nav dabiski dota rakstura – indivīdi deleģē tās valstij, lai tā palīdzētu realizēt šīs tiesības.”1 Piekritīsiet, samērā šaurs un neizteiksmīgs jēdziena skaidrojums. No tā varam secināt vien to, ka tiesības, kas mūsu izpratnē piemīt cilvēciskai būtnei, ir divu veidu – dabiskās jeb tādas, pie kuru rašanās cilvēks nav savas pūles pielicis, un mākslīgi radītās jeb tās, kuras cilvēki laika gaitā radījuši, balstoties uz konkrētā laika izpratni, individuālajām un sabiedriskajām vajadzībām, savām bailēm un centieniem novērst iespējamos apdraudējumus.
Daudz plašāku skaidrojumu varam atrast, iepazīstoties ar ANO pieņemto Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju.
…
