Cilvēktiesību aizsardzības institūcijas Latvijā

Cilvēktiesības universāli akceptētas starptautiskā līmenī tika pēc Otrā pasaules kara. Genocīds, ko bija veicis demokrātiski ievēlēta nacistu režīms palīdzēja apzināties vajadzību pēc ierobežotas valsts varas, kura varētu līdzsvarot vairākuma vēlmes1. Daudzām lietām , ko ikdienā mēs uzskatām par pašsaprotamām pamatā ir tas, ko saucam par “Cilvēktiesībām“. Šīs tiesības ietver tiesības dzīvot brīvi, teikt, ko domājam un sagaidīt, ka arī citi pret mums izturēsies taisnīgi un ar cieņu. Šīs tiesības piemīt visiem cilvēkiem. Cilvēktiesības ir galvenās morāles garantijas, kas pieder visiem cilvēkiem visās valstīs un kultūrās. Cilvēktiesības – pamatbrīvības pienākumi un uzvedības normas, kas nodrošina cilvēces pastāvēšanu un mēģina uzlabot apstākļus katram atsevišķam indivīdam, un visiem kopumā. Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem. Starptautiski dokumenti, kā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un Vispārējā Cilvēktiesību deklarācijas preambula uzskata cilvēktiesības par personiskām likumīgām tiesībām, pilnvarām un brīvībām, kurās ietilpst arī aizliegumi pret dažāda veida valsts un valdību rīcību, kas būtu vērsta pret cilvēkiem.
Cilvēktiesībām demokrātiskas valsts sistēmā ir divējāda nozīme:
1) tās ir indivīda subjektīvās tiesības pret valsti, kuras tas var procesuāli realizēt, un arī
2) tās ir visām valsts institūcijām saistošas objektīvas tiesības, kuras noteiktā apjomā nosaka valsts konstitucionālo iekārtu, bet nav saistītas ar noteiktu subjektu, kurš tās varētu procesuāli īstenot.…