Cilvēktiesību aizsardzība Latvijā

Latvija, atjaunojot savu neatkarību, deviņdesmito gadu sākumā bija nonākusi sarežģītā situācijā, jo tā bija nelokāmi apņēmusies kļūt par modernu demokrātisku valsti, bet uzreiz nespēja atbrīvoties no Padomju Savienības mantojuma, lai varētu no jauna atdzīvināt cilvēktiesības demokrātiskā valstī. Mantotajos likumos trūka tādu normu, kas faktiski aizsargātu cilvēktiesības. Jau 1990. gada 4. maijā AP bija pieņēmusi deklarāciju par Latvijas pievienošanos 51 starptautisko tiesību dokumentam. Pēc neatkarības atjaunošanas AP deputāti vēlējās cilvēktiesības nostiprināt arī Latvijas tiesību sistēmā, kas arī tika izdarīts, gan akceptējot starptautiskos dokumentus, gan pieņemot 1991. gada 10. decembrī konstitucionālo likumu Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi. 1 Neskatoties uz šī likuma nosaukumu, pēc savas juridiskās būtības tas bija parasts likums. Saeima papildināja Satversmi ar nodaļu ,,Cilvēka pamattiesības” tikai 1998. gada 15. oktobrī. Deklarācija par pievienošanos starptautiskajiem dokumentiem, konstitucionālais likums un Satversmes grozījumi atspoguļo politisko vēlmi atkal pievienoties Rietumu demokrātisko valstu tiesību lokam.2
Vērojot kāds stāvoklis cilvēktiesību laukā pašlaik ir Latvijā, var saskatīt vairākas tendences, kas tālejoši ietekmēs tautas attīstības ilgtspēju. Daudzām pozitīvām tendencēm ir arī ēnas puses, taču tā ir tikai vēl viena liecība, ka cilvēktiesību procesi jebkurā sabiedrībā ( ne tikai Latvijā ) ir sarežģīti. …