Tradicionāli bērnu definē kā indivīdu, kas vēl nav pieaugušais, tomēr starptautiskajos dokumentos joprojām trūkst vienotas terminoloģijas. Dokumentos parādās tādi termini kā zīdainis (baby), bērns (infant), pusaudzis (juvenile vai adolescent), jaunietis (youth), jauni cilvēki (young persons) un nepilngadīgais (minor). Nereti vieni un tie paši termini tiek izmantoti dažādos konkrētos atsevišķos dokumentos, tie vispār netiek atšifrēti.
Saskaņā ar ANO 1990.gada Noteikumiem par tiem nepilngadīgajiem, kuri atrodas brīvības atņemšanas vietās nepilngadīgais ir persona, kas nav sasniegusi 18 gadu vecumu.1
ANO 1989.gada Bērnu tiesību konvencija definē bērnu kā “jebkuru cilvēcisku būtni, kas vēl nav sasniegusi 18 gadu vecumu, ja vien pēc likuma, kas piemērojams bērnam, viņa pilngadība neiestājas agrāk.” Vairākās valstīs tieši šī definīcija tiek ņemta par pamatu, izstrādājot nacionālos likumus bērnu tiesību aizsardzības jomā. Tas ir ļoti pozitīvs rādītājs, jo īpaši tāpēc, ka Bērna tiesību konvenciju ir atzinušas sev par juridiski saistošu vairāk kā 190 pasaules valstu jeb gandrīz visas pasaules valstis. Tāpēc tiek argumentēts, ka šīs konvencijas normas ir ieguvušas paražu tiesību raksturu. Tas, ka konvencijas definīcija tiek ievērota valstu praksē, tam ir tikai pierādījums.
Bērnu tiesību deklarācija tika pieņemta Tautu Savienības 5.asamblejā 1924.gadā. tās pieņemšanu īpaši sekmēja Lielbritānijas “Glābiet bērnus” organizācija. Vēsturiski šī deklarācija bija pirmais cilvēktiesību dokuments, kuru pieņēma starpvaldību organizācija. Deklarācijā tika likts ievērojams uzsvars uz bērnu sociālajām un ekonomiskajām tiesībām. Deklarācijā netika runāts par valstu pienākumu nodrošināt bērnu tiesības, visa atbildība tika uzlikta pieaugušajiem. Deklarācija lika pamatus starptautisko standartu izstrādei bērnu tiesību jomā.
ANO Bērnu tiesību deklarācija tika pieņemta 1959.gadā. lai gan šī deklarācija valstīm nav juridiski saistoša, fakts, ka tā tika pieņemta vienbalsīgi, tai piešķir lielāku svaru kā citām rezolūcijām.…