Cilvēktiesības uz privātās dzīves neaizskaramību

Daudzām lietām, ko ikdienā mēs uzskatām par pašsaprotamām, pamatā ir tas, ko saucam par “cilvēktiesībām”. Šīs tiesības ietver tiesības dzīvot brīvē, teikt to, ko domājam un sagaidīt, ka citi pret mums izturēsies taisnīgi un ar cieņu. Šīs tiesības piemīt visiem cilvēkiem, un tās tiek garantētas vairākos dokumentos, to skaitā Eiropas Cilvēktiesību konvencijā.
Galvenais “cilvēktiesību” mērķis ir aizstāvēt vājos, mazaizsargātos, tos, kas ne vienmēr spēj sevi aizstāvēt. Nekad nedrīkst aizmirst, ka šādas tiesības piemīt visiem cilvēkiem, ka dzīvot sabiedrībā nozīmē to, ka viena indivīda tiesībām jāņem vērā citu tiesības, ka viena indivīda brīvība beidzas tur, kur sākas citu cilvēku brīvība.
Starptautiski dokumenti uzskata cilvēktiesības par personiskām, likumīgām tiesībām, pilnvarām un brīvībām, kurās ietilpst arī aizliegumi pret dažāda veida valsts un valdību rīcību, kas būtu vērsta pret cilvēkiem. Neviena no šīm pieejām neuzskata cilvēktiesības par “dāvanām”, kuras var atņemt vai aizturēt, kad vien ienāk prātā.
Cilvēktiesības ir viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem. Cilvēktiesību garantēšana un aizsardzība ar valstī pieejamiem likumīgajiem līdzekļiem un demokrātiska valsts forma ir nesaraujami saistīti jēdzieni. Pie nacionālajiem cilvēktiesību iedzīvināšanas mehānismiem ir pieskaitāmi likumi, ieskaitot konstitūciju, citi tiesību akti, tiesas un citas ar likumu pilnvarotas institūcijas, kuru pienākumos ietilpst cilvēktiesību praktiskā aizsargāšana valstī.…