Cilvēktiesības ir tiesību kopums, gan valsts līmenī, gan starptautiski, kuru mērķis ir sekmēt cilvēku tiesības. Cilvēktiesības iekļauj sevī vairākas starptautiskus līgumus, kuru mērķis ir sodīt tādus cilvēktiesību pārkāpumus kā kara noziegumi, noziegumi pret cilvēci. Pastāv vairākas starptautiskas tiesas, kuras ir pilnvarotas spriest par cilvēktiesību pārkāpumiem. Šādas tiesas ir, piemēram, Eiropas cilvēktiesību tiesa un Starptautiskā kriminālā tiesa.
Viens cilvēktiesību koncepts ir "vispārējā jurisdikcija". Šis koncepts, kaut gan plaši neatzīts, paredz, ka jebkura nācija ir tiesīga tiesāt cilvēktiesību pārkāpumus jebkur vai jebkad tās varēja notikt.
Vispārēja cilvēka tiesību deklarācija ir cilvēku tiesību izklāsts, kuru ANO ģenerālā asambleja pieņēma 1948. gadā. Pati par sevi deklarācija ir principu kopums, kuru uztver kā lietu, uz kuru vajadzētu tiekties, taču juridiskā ziņā šis dokuments ir tīri motivējošs. Vairāki sekojoši starptautiski līgumi deva dažādus legālus nosacījumus daudziem tās nosacījumiem.
Termins "cilvēktiesības" apzīmē ikvienam cilvēkam piemītošas visaptverošas tiesības, kas nav atkarīgas no jurisdikcijas vai citiem faktoriem, kā etniskā piederība, tautība, reliģiskā pārliecība vai dzimums. Šīs tiesības nevar piešķirt, ierobežot, apmainīt vai pārdot (piemēram, cilvēkam nav tiesību sevi pārdot verdzībā).
Filozofijā un politikā cilvēktiesību saturs ir strīdu objekts, savukārt jurisprudencē cilvēktiesības reglamentē Apvienoto Nāciju starptautiskie juridiskie dokumenti, dažādas reģionālās konvencijas, kā arī valstu nacionālā likumdošana.
Lielāko daļu cilvēktiesību var ierobežot vai pat neievērot kara apstākļos (izņemot svarīgākās cilvēktiesības - tiesības uz dzīvību un brīvību no verdzības, tiesības tikt sodītam tikai pēc tiem likumiem, kas bijuši spēkā nozieguma izdarīšanas brīdī, tiesības netikt pakļautam spīdzināšanai).
…
