Pētnieciskajā projektā esmu nolēmusi aplūkot cilvēka kā tēla svarīgumu renesanses mākslā.Šī tēma mūsdienās noteikti nav aktuāla.Tomēr man tā likās interesanta.Ir interesanti salīdzināt 15. ,16. gadsimtu un mūsdienu cilvēku vērtības un dzīvesskatījumu, kā mēs vērtējam paši sevi kā būtni.Arī tamdēļ , ka mūsdienu mākslinieki nenoliedzami ir ietekmējušies no renesanses gleznotājiem un tēlotājiem.
Es izvirzu hipotēzi-cilvēka ķermenis - estētiska vērtība.
Lai labāk izprastu darbu, domāju, ka nepieciešams nedaudz aprakstīt šo periodu.
Ap 15.gs. Eiropā izveidojās jauna, īpatnēja kultūras sistēma, ko apzīmēja ar jēdzienu “renesanse” un “humānisms”. Daļa vēsturnieku šo posmu pieskaita viduslaikiem, daļa to attiecina uz jauno laiku sākumu. Vēl citi renesanses gadsimtus izdala kā atsevišķu periodu. Šis laikmets tiešām nav viennozīmīgi periodizējams. Dažās valstīs, kā piemēram,Itālijā, renesanse sākās agrāk, citās vēlāk, kulmināciju sasniedzot 15.-16. gs. Pārmaiņas skāra visas dzīves jomas-kultūru, ekonomiku, politiku utt. Bet visspilgtāko izpausmi guva tēlotājmākslā.Vēl šodien mēs apbrīnojam nepārspētos šedevrus-Mikelandželo, Rafaēla, Dīrera, Leonardo un citu renesanses dižgaru darbus.
Termins “renesanse”atšķirīgās nozīmēs lietots jau 16.gs., pēc tam to piemin arī 18.gs. apgaismības teorētiķi.Šis franču vārds-renaissance-tulkojams kā atdzimšana, atjaunošanās: atdzimst antīkā kultūra visplašākajā nozīmē, tā nāk viduslaiku pasaules uztveres vietā, notiek pārorientācija no reliģiskām vērtībām uz cilvēku kā vērtību,kā “radības kroni” un visu lietu mēru . Reliģija savas pozīcijas nebūt nezaudē, bet tā kļūst par fonu pasaulei , kuras centrā ir cilvēks .Tāpēc terminu “humānisms”nereti min kā galveno renesansi raksturojošo jēdzienu : renesanses laika domātāju un mākslinieku darbu centrā ir cilvēks . Cilvēks pirmo reizi pēc ilgiem viduslaiku gadsimtiem netiek uzlūkots kā nepilnīga , grēcīga , nevērtīga būtne , bet kā Dieva radīts “meistardarbs”. Tāpēc ir jēga šīszemes dzīvei, ir pašsaprotami centieni pilnveidot sevi , izglītoties , izveidot taisnīgu , cilvēku respektējošu valsts iekārtu.
Humānisma idejas dominēja gan politiskajās teorijās (tā radās sociālās utopijas) , gan literātu , mākslas teorētiķu un citu renesanses domātāju darbos.
Līdzīgi kā senajā Grieķijā, arī renesanses periodā īpaša uzmanība tika pievērsta cilvēka ķermenim.Tas vairs nav tikai necila mājvieta nemirstīgajai dvēselei, cilvēka ķermenis, tā proporcijas, formu harmonija kļūst par augstāku vērtību, skaistuma etalonu.Cilvēka anatomiju pēta gan mediķi, gan mākslinieki.
Renesanses laika laikmeta mākslinieki ar sajūsmu nodevās cilvēka ķermeņa, tā atsevišķo daļu un to attiecību vērojumam.Nevienā no iepriekšējām kultūrām nevar atrast tādu sajūsmu par cilvēka ķermeņa vissīkāko elementu matemātisku izskaitļojumu , kā arī tā veseluma attēlošanu ar rūpīgi izskaitļotu proporciju un simetrijas palīdzību.Dažkārt glezniecība un tēlniecība pārvērtās matemātikā.
Renesanse pievērsa uzmanību cilvēkam kā tādam, kā pastāvīgai kvalitātei , kas prasa īpašu uzmanību ( piemēram, anatomijas zināšanas ).Pirmo humānistu darbos vēl bija jūtama liela kristietības ietekme, arī doma par totālu cilvēka grēcīgumu. Taču ar laiku tas pazuda un varēja nodoties tikai estētiskās vērtības – cilvēka attēlošanai.
Mākslinieki radīja vai nu gluži reālus tēlus ar visām nebūšanā vai gluži otrādi –ideālus, spēcīgus, skaistus, kas līdzinājās varoņiem.…
