Cilvēks un viņa nozīme brahmanismā un budismā

Kopš tiem laikiem kad mūsdienu civilizācija sastapās ar senās Indijas garīgo mantojumu ir pagājis ne viens vien gadu simts. Tomēr neskatoties uz tik seno pazīšanos, tiem kas nav dzimuši Indijā, un jau ar mātes pienu uzņēmuši sevī senās Indijas atstāto garīgo mantojumu ir grūti izprast patieso senās Indijas filozofiju. Lai runātu par šo tēmu manuprāt iesākumā ir jāzina vismaz daži spilgtākie senās Indijas filozofijas virzieni. Kā pirmo gribētos minēt Budismu.
Budisma saknes meklējamas Sidhārtha Gaumas (ap 560-480.g. pr. Kr.) darbībā un mācībā. Viņš pēc tam kad nācis pie apskaidrības dēvē sevi par Budu. Budisms tiek attiecināts pie ateistiskām reliģijām, jo tas neatzīst mūžīgo Dievu. Budisma izpratnē nav nekādas pastāvīgas esības, tādēļ ka viss ir apjēdzams kā tapšana un izzušana. Buda noraida arī dvēseles jēdzienu, jo nav nekādu ilgstoši pastāvošu substanču. Arī pēdējie elementi, kas ir pasaules norišu pamatā, nav materiālas vai garīgas sbstances, bet ir nepastāvīgas īpašības un stāvokļi. Tie ir: ķermeniskie; sajūtu; atšķirību; virzītājspēku; apziņas aktu. Savienojoties tiem rodas rodas visas uztveramās parādības (akmeņi, dzīvnieki, cilvēki). To uzrašanos un izzušanu nosaka kauzālā atkarība. Buda māca ka pastāv atkalatdzimšana un karmiskā atmaksa par darbiem. Tā kā nepastāv nekāda paliekoša dvēseļu substance, jaunā dzīvā būtne, kas izcēlusies agrākās būtnes rīcības rezultātā, miesas un dvēseles ziņā nav tai identiska. Tā drīzāk ir kauzālā darbību virkne, kas turpinās pēc nāves un ved pie jaunas dzīvības.…