Liktenīgā diena pienāca, kad man bija tikai trīs gadiņi. 3. jūlijs, diena pirms Dziesmu svētku gājiena. Pļavā smaržo pēdējais siens. Tiek darbināts traktors, kuram gatavojas piekabināt piekabi. Sētā liels kalns – ar trīsgadīga bērna acīm skatoties. Mājas durvju priekšu aizsedz garāžas stūris ar sēru bērzu. Pēkšņi traktors sāka ripot – durvju priekša nav redzama. Vai tur ir bērni (seši), vai nav! Viens acumirklis! Mamma paspēja iesaukties – ĶER! Un viss notika...traktors ripoja, tētis skrēja, lēca tajā, tūlīt traktors sasvērās, gāzās. Viņš ar kājām stāvēja uz kāpsli, bet ķermenis jau bija traktorā. Apkrītot puse cilvēka palika iekšā, otra ārā. Skats vienkārši šausmīgs. Zibenīgi no malkas šķūņa tika atnests klucītis un bomis, visi ar lielām un mazām rociņām svēra traktoru uz augšu, lai tētis varētu tikt ārā. Bija paniskas izbailes un sāpes (mums sirdī, tētim fiziski). Labi, ka bija ievilkts telefons un varēja izsaukt ātro palīdzību. Visi rīkojās, nevienam nebija histērijas (nebija laika panikai)...
Tad liels laika posms man ir kā miglā tīts. Gāja mēneši, kad tētis ar mammu nebija mājās – viņi braukāja pa sanatorijām uz rehabilitācijām gan Latvijā, gan arī uz Vāciju. Ārsti vairs nedeva nekādas cerības, ka tētis atkal varēs staigāt, jo viņam esot salauzti divi mugurkaula skriemeļi un saplēsts muguras nervs un to nevar vairs nevar saaudzēt kopā, jo ir izveidojies bumbulis, kurš liedz smadzenēm nosūtīt impulsu uz ekstremitātēm, tām ir paralīze – nav vairs funkcionalitāte. Ārsti paziņoja, ka viņš nekad vairs nestaigās (pirmās grupas invalīds) Tētis, to nevarēja pieņemt. Visa pasaule pēkšņi sadrūma. Ģimene un tuvākie bija vienīgie, kas spēja viņu morāli atbalstīt, bet tas jau bija atbalsts ar lielo burtu. Viss mainījās ne tikai viņam, bet arī visai ģimenei. Tētim bija jātiek ar sevi galā, lai pieņemtu esošo situāciju. Tas bija ļoti smags un ilgstošs periods. Kad tētim bija jāvingro, atceros, ka es ar savu māsu un mazāko brāli, viņam sastādījām kompāniju un vingrojām kopā. Kopīgi bija jautrāk vingrot. Kad psiholoģiskā barjera bija pārvarēta, tad tētis pieņēma to, kā tagad ir. Viņš neatmeta dzīvei ar roku. Iemācījās atkal būt patstāvīgs (ar nelielu palīdzību dažādās situācijās). Atkal iegāja atpakaļ sabiedrības dzīvē. Tagad tētis ir zemnieku saimniecības īpašnieks – viņš remontē visu tehniku, nodarbojas ar riteņbasketbolu, spēlē dambreti dažādās sacensībās, piedalās dažādos semināros – ir aktīvs sabiedrības dzīvē.
ĢIMENEI KOPĀ IR LIELS SPĒKS!!! Dzīvojot un esot kopā ar ģimeni, šādiem cilvēkiem ir lielākas iespējas izsisties un ieiet atpakaļ sabiedrībā. Sasniegt daudz vairāk, nekā atmet ar roku un čīkstēt un prasīt, ka nekā nav, es jau neko nevaru....esmu.....
…