Pēc Ē. Fromma domam, spēcīgākais motivējošais spēks ir cilvēka meģinājumi atrast savas eksistences cēloni un jēgu. Cilvēks spēj seci apzināties un atbilstoši sava prāta spējām un iztēles attīstības pakāpei aptvert un risināt savas problēmas, radīt jaunus savas materiālās un garīgās darbības rezultātus. Pašapziņa un prāts var tikt lietoti dzīves problēmas risinot, taču vienlaikus tie like apzināties ierobežojumuus, ieskaitot faktu, ka cilvēks neizbēgami ir mistīgs. Apzinoties zināmo dzīves traģik, katrs no mums pieņem gan konstruktīvus, gan destruktīvus lēmumus. Cilvēka prāts ļauj tam apzināties arī citu un citas problēmas, pimeēram, ka mēs nevaram paspēt realizēt visas mūsu potences mums atvēletajā dzīves laikā. Prāts like rēķināties ar veselību, organisma trauslumu un nepieciešamību iekļautiessīvā cīņā par dzīvi.
Šie faktori konfrontē k a t r u cilvēku ar fundamentālu i z v ē l i: varam izvēlēties veselīgu un p r o d u k t ī v u (radošu) dzīvi, attīstot savas potences, vai izvēlēties b ē g š a n u no brīvības, pakļaujoties citiem cilvēkiem (un spēkiem), vai mēģinot pakļaut citus sev. Savas brīvības izmantošana var sāpināt, bet tā arī var dot arī īstu apmierinājumu. Bēgšana no brīvības aklā (vai daļēji apzinātā) pakļautībā rada bezpalīdzības sajūtu, ir bēdu un baiļu pilna, neproduktīva iešana, skatoties atpakaļ. Tā smacē cilvēka būtību.
Pēc Ē.Fromma dommām, šai problēmai ir atrisinājums. Katram nepieciešams nopietni un dziļi ieskatīties cilvēka eksistences skaudrajāai patiesībai acīs un apzināties
- savu vientulību p a s a u l e s izplatījumā,
- ka neeksistē citi s p ē k I, kuri uzņemtos atrisināt problēmas, tas jādara pašam
- ka jāuzņemas a t b i l d ī b a par sevi un savu dzīvi,
- ka tikai ar paša s p ē k i e m veidotā dzīve iegūst j ē g u.
…
