Cilvēka un reliģijas attiecību problēmas

Nenoliedzot reliģiju kā apbrīnas vērtu kultūrvēsturisko fenomenu, tomēr jāsecina, ka tā ir daudzu nelaimju un konfliktu pamatā. Lai atceramies kaut vai katoļu inkvizīciju un raganu (lasi: sieviešu) publisku dedzināšanu. Mūsdienu asiņainās sadursmes starp izraēliešiem un palestīniešiem, katoļu un protestantu karš Ziemeļīrijā, konflikts Šrilankā, hinduistu un musulmaņu savstarpējā vardarbība, karš Dienvidslāvijā utt.ir tikai gadsimtiem ilgu reliģisku maldu turpinājums. Nav noslēpums, ka valsts saplūšana ar baznīcu (teokrātija) bieži vien iet roku rokā ar atpalicību, cilvēktiesību ierobežošanu un vardarbību (spilgts piemērs - virkne arābu valstu). Turpretī demokrātijas, attīstības un modernitātes pamatā ir sekulārisms (Ziemeļeiropas valstis).(1; 2)
Jaunie laiki Latvijā ienāca bijīgā nopietnībā caur Doma baznīcas durvīm ar svinīgu solījumu “Dieva un tautas priekšā kalpot sabiedrībai, tautai un valstij godīgi, atklāti un pēc labākās sirdsapziņas, stingri ievērot Latvijas Satversmi un likumus. Pēc oficiālās ceremonijas vairāki Jaunā laika deputātu kandidāti altāra priekšā lūdza Dievu palīdzēt partijai īstenot savas ieceres. Einars Repše skaitīja tēvreizi, Ausma Kantāne cerēja, ka Debesis viņas sirdī ielies patiesību, bijušais valsts galvenais notārs Māris Gulbis lūdza, lai Dievs atklāj “patiesības spožumu”. Savukārt arhibīskaps Jānis Vanags viedi norādīja, ka cilvēkiem, kuri valda, ir svarīgi zināt, ka ir kāds, kas ir augstāks pa viņu.” (1; 2)

…