Cilvēka un dzīvnieka psihe un ķermenis Renē Dekarta apcerējumā "Pārruna par metodi"

Renē Dekarts dzīvoja Jaunajos laikos, 17.gadsimtā – laikā, kad viduslaiku kristietības idejas atkāpās saprāta un zinātnes priekšā. Dekarts bija ieguvis ļoti labu izglītību, taču saskatīja trūkumus izglītības sistēmā. Viņš nonāca pie secinājuma, ka ne visam var ticēt, kas rakstīts grāmatās. Dekarts bija viens no tiem domātājiem, kas pievērsās cilvēka prāta izpētei, tādējādi pavērdams ceļu daudzu zinātnieku darbam. Viņš aizsāka racionālismu, kas sludināja, ka izziņa iespējama tikai un vienīgi ar prāta līdzdalību. Domājot var nonākt pie patiesām idejām. Kā zināt, kuras idejas ir patiesas? Tās vajag apšaubīt. Dekarts uzskata, ka visu var apšaubīt. To vajag darīt, lai noskaidrotu patiesību. Ja kādu ideju nav iespējams apšaubīt, tad tas liecina par to, ka tā ir patiesa. To, ka patiesās idejas ir iespējams uzzināt, pierāda uzskats, ka cilvēka prātā ir iedzimtas idejas, kas ir tīras un patiesas. To ilustrē piemērs ar taisno līniju ģeometrijā – cilvēks uzzīmē aptuveni taisnu līniju un paziņo, ka tā ir taisna, pieņem to par taisnu un izmanto uzdevumos kā taisnu. Ja prātā nebūtu iedzimtas idejas par taisnu līniju, mēs šo aptuveni taisno līniju nevarētu uzskatīt par taisnu. Tomēr ar patiesības noskaidrošanu Dekartam pašam gāja grūti. Viņš visu varēja apšaubīt. Vienīgais, ko viņš uzskatīja par patiesu, ir sevis esamība. Dekarts teicis – domāju, tātad esmu. Tā kā viņš negribēja aprobežoties ar vienu patiesību, viņš aprakstīja vairākas domas, ko tiecās uzskatīt par patiesām to acīmredzamības dēļ un aicināja savus lasītājus vadīties pēc viņa uzrakstītā un noskaidrot vēl citas patiesības. Lai arī Dekarts bija gandrīz pilnīgi pārliecināts par savu ideju patiesumu, viņš nemitīgi atkārtoja, ka tās ir nevis patiesas, bet gan vistuvākās patiesībai, ko viņš ir varējis izdomāt.…