Latvijas Republikas Satversmes 1. pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Viens no galvenajiem demokrātijas stūrakmeņiem ir cilvēka pamattiesību un brīvību garantēšana. Tiesības apvienoties un pulcēties, lai aizstāvētu savas intereses, kā arī vārda brīvība ir ļoti nozīmīgas demokrātiskā valstī. Vārda brīvība dod iespēju ikvienam izteikt savu viedokli un tādējādi ietekmēt pieņemamos lēmumus, nodrošinot līdzdalību, kas demokrātijā ir ārkārtīgi svarīga.
Vārda brīvība ir aizsargāta gan Satversmes 100.pantā, kas paredz, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus, gan arī starptautiskajos dokumentos. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savos spriedumos vairākkārtīgi ir uzsvērusi vārda brīvības lielo nozīmi. „Tiesības brīvi paust savus uzskatus ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem, viens no pamatnoteikumiem šīs sabiedrības progresam un ikviena cilvēka attīstībai. [..] tas attiecas ne tikai uz informāciju vai idejām, kas tiek uztvertas labvēlīgi vai arī pret kurām ir vienaldzīga attieksme, bet arī uz informāciju vai idejām, kas apvaino, satrauc vai šokē valsti vai jebkuru sabiedrības grupu. Tādas prasības izvirza plurālisms un tolerance, bez kuriem nav iedomājama demokrātiska sabiedrība.”
Cilvēktiesības ir tiesību normu kopums, kas regulē attiecības starp valsti un indivīdu (indivīdu grupām); tās nosaka standartus, kādai ir jābūt valsts attieksmei pret indivīdu, kā arī aizsardzības mehānismu pret valsts, to institūciju un amatpersonu izdarītajiem pārkāpumiem.
Cilvēktiesības ir skaidras, precīzas un konkrētas tiesību normas, kas ir ietvertas starptautiskos dokumentos un Latvijas Satversmē un likumos.
Cilvēktiesības veido demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatu. Latvijas Republika, jau 1990. gada 4. maijā atjaunojot neatkarību, pievienojās 51 cilvēktiesību dokumentam, tādējādi savu iedzīvotāju un starptautiskās sabiedrības priekšā apliecinot apņēmību sargāt un aizstāvēt cilvēktiesības.
Cilvēktiesības ir efektīvs indivīda "juridiskais ierocis" cīņā pret daudzkārt spēcīgāko valsti un var tikt izmantots kā:
• indivīda tiesības uz aizsardzību pret valsts iejaukšanos viņa brīvībās;
• indivīda tiesības pret valsti prasīt no tās sev kādu labumu;
• indivīda tiesības pret valsti uz taisnīgu procedūru un viņa interešu vērā ņemšanu;
• indivīda tiesības pret valsti prasīt no tās aizsardzību pret citiem indivīdiem.
…
