Eksistenciālisma virzienam raksturīga ir arī bohēmiskā uzdzīve, taču tās pamatā ir pesimisms, negatīvas emocijas. Merso sapņo par Marijas augumu, krūtīm, viņiem ir seksuālas attiecības, taču Merso nav pārliecināts – viņš mīl Mariju vai nē. Pie bohēmiskajām baudām var minēt arī tieksmi uz alkoholu un tabaku. Merso daudz smēķē, bet arī alkohols nav svešs. Citreiz tiek dzerts „uz bēdām”, kad kaimiņam Salamano ir nozudis suns, bet bieži vien alkohols tiek lietots tāpat vien bez iemesla.
Eksistenciālismam raksturīga ir arī reliģijas noraidīšana, kā zināms 19. Gadsimta literatūrā vairums aprakstīto cilvēku bija dziļi dievticīgi. Galvenais varonis atklāti pasaka, ka netic Dievam. Tiesneša un mācītāja uzbāzīgā vēlme pievērst viņu Dievam un grēku nožēlai Merso izraisa dusmas. Nāves tuvuma apjaušana arī ir raksturīga eksistenciālismam. Nonācis situācijā, kad nāve ir tik pat kā „ar roku aizsniedzama”, Merso mierina sevi ar domu, ka mirt ir dabiski un neizbēgami. Romānā gandrīz nav saskatāma ne nākotne, ne pagātne. Nākotne saistās tikai ar cietuma kameru: „Rītdienas gaidīšana saistījās ar kameru, kurā es pašlaik atgriezos.” Pagātne tēlota tikai pāris ainās, piemēram, kad Merso atceras mātes stāstīto par tēvu.
Modernisma cilvēks ir krasi atšķirīgs no reālisma un romantisma cilvēka, bet tomēr tas bija, ir un būs tikai dzīva, domājoša būtne, kura vēlas būt mīlēta un ievērota, neatkarīgi no jeb kādiem apkārtējiem apstākļiem.
…