Daba ir vislielāka brīnumdare cilvēku apdzīvotajā pasaulē. Neviena cita spēkos nav iespējas radīt tik neatkārtojamas ainavas, parādības, kas spēj apžilbināt ar savu netveramo, bet acīm redzamo skaistumu. Daba bagātina cilvēka pasauli, bet vai mēs to spējam novērtēt? Viss liekas pats par sevi saprotams - cilvēks ir radības kronis, bet viss pārējais ir pakārtots vienīgi viņa vēlmēm un vajadzībām. Protams, ka mūsu spēkos ir radīt arī ko skaistu, piemēram, var minēt daudzveidīgos, cilvēka rokām darinātos arhitektūras pieminekļus.
Zviedru rakstnieks un ārsts Aksels Munte autobiogrāfiskajā romānā „Stāsts par Sanmikelu” ir spilgti attēlojis cilvēka un dabas attiecības, savu mīlestību pret dabu. 18 gadu vecumā Munte apmeklē nelielo Kapri salu Itālijas piekrastē, kas kļūst par viņa mūža lielāko mīlestību. Tas arī bija galvenais iemesls, kas ieinteresēja izlasīt Muntes romānu, jo Kapri salu var arī dēvēt kā vienu no Tirēnu jūras pērlēm, kurā apvienojas dabas skaistums un vēsturiskas liecības par Romas impērijas imperatora Tibērija gaitām.
Cilvēks ir bezspēcīgs dabas likumu priekšā, jo dzīvība un nāve ir neizbēgami procesi, kas noris nepārtraukti. Ikviena dzīva radība vēlas dzīvot, bet diemžēl cilvēks izceļas ar īpašu nežēlību pārējo dzīvo būtņu vidū, jo egoistiski domā tikai par savu eksistenci, bieži aizmirstot par apkārt esošo pasauli. Munte vēršas pret cilvēku hegemoniju, jo uzskata, ka nekāda civilizācija netiks sasniegta līdz brīdim, kad cilvēks iemācīsies būt cilvēcīgs. …