Vajadzīgās informācijas atlases un kontroles pār to saglabāšanas funkciju veic uzmanība.
Uzmanība ir cilvēka apziņas koncentrētība un virzība uz ārējās vai iekšējās (psihiskās vai fizioloģiskās) pasaules atspoguļošanu. Uzmanība ir visu psihisko izziņas procesu pamats.
Uzmanības veidi:
Daudzos faktorus, kas nosaka uzmanības darbību, var klasificēt, apvienojot tos divās grupās: ārējo kairinātāju īpatnības un pašas personības psihiskā stāvokļa īpatnības. Atkarībā no uzmanību piesaistošiem faktoriem uzmanība nosacīti iedalāma trīs veidos:
netīšā – rodas paša kairinātāja īpatnību ietekmē.
tīšā - izsauc galvenokārt personības psihiskais stāvoklis (interese par priekšmetu, nepieciešamība to izzināt). Psihiskā stāvokļa pamatu veido personības vajadzības un ievirzes.
pēctīšā – visefektīvākais veids. Uzmanība, ko izsauc darba procesā radusies interese.
Uzmanības īpašības:
Uzmanības kvalitatīvo saturu nosaka tās īpašības: apjoms, svārstīšanās, pārslēgšanās, koncentrācija, noturīgums, sadalīšana.
Uzmanības apjoms – nosaka objekta daudzums, ko aptver cilvēka apziņā īsā (0,1 – 0,01 sek.) laika sprīdī.
Uzmanības noturīgums – nosaka apziņas noturēšanas stiprums un stabilitāte uz priekšmetiem ilgā laika posmā, kas nozīmē, ka uzmanības noturīgumam ir pagaidu raksturojums.
Uzmanības koncentrācija – nosaka apziņas iedziļināšanās pakāpe objektā un novēršanās no citiem kairinātājiem.
Uzmanības sadalījums – tā ir cilvēka spēja vienlaicīgi virzīt un sadalīt savu apziņu uz dažādiem objektiem.
Uzmanības pārslēgšana – nosaka laiks, kas cilvēkam nepieciešams apzinātas uzmanības virzīšanai no viena objekta uz citu.…