Cilvēka dzīve norit mijattiecībā ar dabu, šīs attiecības mūsu gadsimtā ir kļuvušas īpaši dramatiskas, gandrīz pat traģiskas. Savas attīstības pirmsākumos cilvēks bija tieši atkarīgs no dabas, viņš sevi nekādi neizdalīja no tās un cilvēka iedarbība uz apkārtējo vidi bija nenozīmīga. Taču, attīstoties tehnoloģijām, un tam, ko mēs saucam par progresu, 20. gs. vidū parādījās satraucoši fakti par to, ka paaugstinātā piesārņojuma dēļ daudzas dzīvnieku sugas atrodas uz izmiršanas sliekšņa. Sakarā ar ozona slāņa samazināšanos pasaules klimats kļūst siltāks, tas rada pastiprinātu ledāju kušanu, kā rezultātā samazinās sauszemes teritorijas. Dažādu ķīmisku piesārņojumu rezultātā sastopamies ar cilvēku masveida saslimšanām. Attīstīto valstu lauksaimniecības produkcija ir tik ķimizēta, ka ir bīstama cilvēku dzīvībai. Saindēta ir ne tikai gala produkcija, bet arī pati zeme. Neattīrītu notekūdeņu un citu atkritumu nonākšana ūdenstilpnēs izjauc to ekoloģisko līdzsvaru, un ūdens tajās kļūst neizmantojams. Ūdenstilpnēs samazinās zivju un ūdensputnu daudzums, šīs ūdens krātuves var kļūt bīstamas cilvēku veselībai. Šī ir mūsu ikdiena, vainīgais nav tālu jāmeklē – tas ir Cilvēks, kurš ir radījis VISUS priekšnoteikumus sevis iznīcināšanai. Bet – laiks negaida un negatīvās sekas ir redzamas uz katra soļa, daba atriebjas ar jau minētajām parādībām. Tomēr iezīmējas arī jauns attīstības ceļš – Cilvēks ir nobijies un mēģina glābt, ko var. Turklāt arī enerģijas dārdzība un deficīts liek meklēt jaunas enerģijas formas un veidus, kā arī cilvēces garīgo enerģiju – intelektu, zināšanas, informāciju. Taupot resursus, kuri nav bezgalīgi, ir iespējams atklāt procesus, kas ļautu apmierināt vajadzības citādā veidā. Taču – būtu vairāk nekā muļķīgi vainot tikai tehnoloģijas un saimniecisko darbību vides piesārņošanā. Bieži vien cilvēku nekompetence, nolaidība, varaskāre, steiga ir iemesls šīm blakusparādībām, kas, sākumā neapzinātas, noved pie traģiskām sekām un visā dzīvā iznīcināšanas. Ar šiem jautājumiem ir jācīnās sabiedrībai kopumā, cilvēki ir jāizglīto par šiem jautājumiem, ir beidzot jāsaprot, ka par visu dzīvē ir jāmaksā.
Latvijas daba ir joprojām bagāta un daudzveidīga, neraugoties uz staujo 20. gs. saimniecisko attīstību. Mūsu vide ir samērā maz pārveidota, tā var un tai ir jāattīstās harmoniski un līdzsvaroti. Tomēr nav iemesla ieslīgt labsajūtā un priecāties par sasniegto(!?), jo esošā aina ir tālu no vēlamās.
…
