Andrievs Niedra savu cilvēka koncepciju atklāj apvērstā veidā, rādot “ nespēcīgās dvēseles”, kas ir spilgts pretstats viņa cilvēka ideālam. Viņa cilvēka ideāls ir izglītots, stipras gribas cilvēks, noteikts savos uzskatos, pārliecināts savu mērķu un nodomu realizētājs dzīvē, kas viņa daiļradē tiek tēlots arī tiešā veidā.
Rakstot savus darbus, tēlojot varoņus, A. Niedra lielu uzmanību pievērsis ārējā pasaulē gūtajai pieredzei. Māksliniekā viņa individualitātes bagātība saplūst ar to vispārīgo, kas raksturīgs viņa laikmetam, šķirai, sociālai grupai. Rakstnieks ne tikai fiksē dzīves mirkli, bet pauž arī savu priekšstatu par cilvēku pasaulē un pasauli cilvēkā. “ Rezultātā mēs gūstam nevis nejaušu, acumirklīgu personisko vērtējumu, bet dziļi pārdomātu, izjustu attieksmi, kas iekļaujas mākslas tēlā kā neatņemama sastāvdaļa.”1
Rakstnieks ir dzīvojis un savus darbus sacerējis pārejas laikmetā, kas būtiski maina tautas raksturu, priekšstatus par tikumību, par labo un ļauno. Pats autors atzīst, ka dzīve šādā situācijā ir kā sajaukums no pagātnes drupām un nākotnes dīgļiem. Tas spilgti atspoguļojas A. Niedras daiļradē, kur viņš rāda, kā mainās cilvēku prāti apkārtējo apstākļu ietekmē. Kā pārejas laikmets kļūst par iemeslu cilvēku degradācijai, morālam pagrimumam, dvēseles nespēkam un pat pašnāvībai. Cilvēkiem šajā laikā nākas meklēt jaunas vērtības, jaunus tikumus. Vecā un jaunā laika sadursmē cilvēki nonāk konfliktā ar sevi, ar apkārtējo pasauli un sabiedrību. …