Galvenais sakrālās mākslas objekts gadsimtu gaitā ir un paliek cilvēka ķermenis. Tas ir saprotams, jo Pirmā Mozus grāmata norāda, ka cilvēks veidots pēc Dieva līdzības. Jaunā Derība uzsver, ka cilvēka ķermenis ir Dieva Templis – “vai tad jūs nezināt, ka jūsu ķermenis ir Svētā Gara templis, kuru esat saņēmuši no Dieva?” (1. Kor: 6)
Galva, seja. Ikonās seja ir galvenais uzmanības centrs, dvēseles atspulgs. Īpaši akcentēts ir acu skatiens, kurš vērsts vienlaicīgi uz ārējo, gan iekšējo pasauli, tā izsakot attēlotās personas garīgās dzīves intensitāti. Sejas nekad nepauž mocības, bet tikai uzvaras brīdi. Sejas parasti attēlotas pretskatā (it kā uzrunā skatītāju), retāk galva nedaudz pagriezta (ja tēls skatās uz augstāka ranga svēto). Ja cilvēks kādā kompozīcijā attēlots profilā, tad droši var pateikt, ka tā nav svētajiem pieskaitāma persona (gani utt.)
Seja – tas var būt arī interesants pētījumu objekts par tautas skaistuma ideāliem. Lai gan pastāv sakrālās mākslas Kanons, tomēr katras tautas mākslinieka izpildījumā Jēzus un citi svētie tīri negribot iegūst nacionālas iezīmes (kā komunistu Trīsvienība ķīniešu izpildījumā).
Sejas attēls var arī liecināt par konkrētajā gadsimtā valdošo gaisotni, cilvēku morāli. Ja aplūkojam tikko uzvarējušās Baznīcas attēlus, tad Kristus drīzāk atgādina jaunu, skaistu Romas senatoru jeb Apolonu, nevis cietēju par cilvēku grēkiem (optimisms!). Šajā laikā tomēr vēl joprojām pastāv arī paralēlā tendence, kuru gan Romas Baznīcas bīskapi cenšas apkarot. Īpaši Āfrikas bīskapiju ticīgo vidū joprojām šajā laikā bija sastopams agrīno kristiešu uzskats. Tā kā Jēzus uzņēmies visu cilvēku ciešanas un grēkus, tātad tam jāatspoguļojas arī viņa izskatā – un tāpēc tika attēlots neglīts un nožēlojams (senā koptu svētbildē pat netīri sarkanā krāsā).
Līdz pat X gs Kristus pārsvarā attēlots kā jauns, bezbārdains (retāk ar īsu bārdiņu) vīrietis ar nedaudz skumju un nopietnu sejas izteiksmi. Tuvojoties 1000. gadam, viss sāka rādīties drūmos toņos un arī dzīve – vikingu uzbrukumi, bruņotas rupju karotāju bandas utt., radīja vajadzību pēc cita Kristus attēla, jo kaut kāds puišelis (lai arī Dievs!) nespēja radīt respektu bargajos karotājos. X, XI gs Rietumeiropā darinātie Kristus portreti rāda bārdainu vīru ar stingru sejas izteiksmi (līdzīgs drīzāk vēlāko laiku Dieva Tēva attēliem). Cieņā nāk Pastarās Tiesas ainas, kurās Kristus attēlots kā bargs un nepielūdzams tiesnesis. Vēlākajos gadsimtos Kristus parasti tiek attēlots Baznīcas leģendām atbilstošajā vecumā. Interesanti, ka ilgu laiku Rietumu Baznīcā pastāv paradums Jēzu viņa dzīves gaitu ilustrācijās attēlot bez bārdas, bet atrodamies Debesīs – ar bārdu. Pareizticīgo Baznīcā bez bārdas Kristu attēlo tikai kā bērnu, jaunieti – jo vīrus bez bārdas Krievijā līdz pat 18 gs. diez kā necienīja.
Nocirstas galvas. Sakrālajā mākslā nocirstās galvas saistās ar veselu virkni Vecās un Jaunās derības personāžu. Judīte, Dāvids u. c. nes savu pretinieku nocirstās galvas rokā kā Dieva izredzētās tautas uzvaras simbolu (tā apliecinot arī Dieva visspēcību, varenību un to, ka caur Viņa vārdu vājais kļūst spēcīgs).
…
