Pats vārds nāve ir radniecisks latīņu vārdam navis - kuģis, laiva. Liekas kāds gan var būt sakars nomiršanai ar laivu vai kuģi, taču tāds bija gan. latviešiem vārds nāve atspoguļo senu nokļūšanas veidu no dzīvo pasaules mirušo pasaulē – pa ūdeņiem īpašā mirušo pārcelšanas laibiņā – nāvis. Jaunākos laikos, kad mirušie vairs netika apglabāti ūdeņos, mirušo laivas apzīmējums kļuva par pašas nomiršanas apzīmējumu. Latviešu tautasdziesmās Daugava – Latvijas galvenā upe, visai bieži tika saukta par nomirušo dvēseļu uzņēmēju. (Kursīte J. Latviešu folklora mītu spogulī, Rīga, 1996. gads, 254 lpp):
Daugaviņa, melnacīte,
Melna tek vakarā.
Kā tā melna netecēs
Pilna dārgu dvēselīšu.
Bēres ir daļa no cilvēka dzīves rituma. Dzīve šajā saulē ir tikai uz kādu laiku, bet īstā dzīve turpinās viņā – veļu saulē. Mirušais silvēks seno latviešu priekštatos netiek izolēts no saskarsmes ar dzīvajiem. Viņš joprojām paliek savas ģimenes loceklis, kas neredzamā formā ir kopā ar saviem radiniekiem. …