Secinājumi
Cilvēks nav līdzīgs citām dzīvām būtnēm, kuru radīšanas procesā Dievs tieši nepiedalījās, bet tikai vadīja to ar savas gribas palīdzību. Dievs teica: ”Lai top debesis!”, „Lai top zeme!”, un viņa griba piepildījās. Ūdens un zeme radīja augu un dzīvnieku pasauli pēc programmas, ko tajos bija ielicis Dievs.
Dievs radīja cilvēku no diviem komponentiem: no „zemes pīšļiem”, kas jau tolaik bija radīta, un dvēseles, ko Dievs iepūta cilvēkā un kas iepriekš nepastāvēja. Visas citas dzīvās radības ir saistītas tikai ar dzīvo pasauli (dzīvnieki) vai tikai ar garīgo pasauli (enģeļi). Tikai cilvēkam ir divējāda struktūra.
Vēstījumā par pasaules sākumu vārdu „cilvēks” senebreju valodā nelietoja. Tā vietā rakstīja vārdu adam, kas cēlies no vārda adama – „zeme”. To iespējams skaidrot kā tiešu norādi uz to, ka daļa no cilvēka – „zeme” – ir dabas daļa. Lietvārds adam ir tuvs arī darbības vārdam adame – „līdzinos”, tas nozīmē, ka runa ir par līdzību Dievam, par cilvēka pārdabisko daļu.
Vārds adam senebreju valodā sastāv no trim burtiem: alef, dalet un mem. Pirmais burts alef tulkojams kā „Dievs”. Dalet un mem veido vārdu dam – „asinis”. Tādā veidā pati valoda liek uztvert cilvēku kā būtni, kurā Dievs atspoguļojas miesā un asinīs. Šādi skaidrojumi ie iespējami, ja senos tekstus lasām oriģinālā, nevis tulkojumā. No vienas puses, cilvēks ie dabas daļa. Tomēr par cilvēku nevar teikt, ka viņš principā ir tāda pati būtne, kā, piemēram, pērtiķis vai delfīns, cilvēks ir daudz attīstītāks. Bībelē teikts, ka cilvēks mēģinājis atrast sev palīgu starp dzīvniekiem, sev „atbilstošu”. Dabas pasaulē nav radījuma, kas būtu cilvēkam „atbilstošs”. Šī ideja krasi atšķiras no mūsdienu materiālistiskajiem un senajiem totēmiskajiem priekšstatiem.
Cilvēka radīšana noslēdza pasaules radīšanu un piešķīra tai jēgu.
…