Evolūcijas teorijas aizsācējs bija angļu biologs Čārlzs Darvins, kurš 19. gadsimta vidū radīja teoriju par cilvēka izcelšanos no cilvēkpērtiķa evolūcijas ceļā. Evolūcijas teorija mūsdienu cilvēka – Homo sapiens – attīstību skaidro ar dabiskās izlases sarežģītajiem procesiem. To rezultātā cilvēks atdalās no dabas pasaules kā īpaša būtne. Evolūcijas gaitai iespējams izsekot, pētot seno būtņu fosilās kaulu paliekas. [4, 8] Zinātniskā interese par antropoģenēzi radās jau 19. gadsimtā.
Intensīva antropoģenēzes jautājumu risināšana sākās 20. gadsimta 20. gados, tālākajos gados pāraugot plašā un uz daudzu paleoantropoloģisku ekspedīciju rezultātiem balstītā pētniecībā. Tādā veidā būtiski tika mainīti gan līdz tam esošie priekšstati par cilvēka rašanās cēloņiem un antropoģenēzes norisi, gan par cilvēkveidīgo būtņu senumu.
Mūsdienās, lai gan pastāv dažādi viedokļi par cilvēka attīstības gaitu un to ietekmējošiem faktoriem, ir skaidrs, ka nav taisnas attīstības līnijas no cilvēkveidīgā pērtiķa līdz cilvēkam (to uzsver arī amerikāņu paleoantropologs Donalds Džohansons (Donald Johanson) grāmatā „Lūsija” [5, 9]) Cilvēka attīstība ir sarežģītu, sazarotu līniju kopums, pa kurām paralēli attīstījās vairākas radnieciskas būtnes, un viena no tām radīja mūsdienu cilvēku.
Cilvēku evolūcija noritēja ļoti lēnām, tāpēc ir grūti konstatēt, kad cilvēkveidīgie pērtiķi „cilvēciskojās”. Strīdīgs ir arī jautājums par antropoģenēzes sākuma vietu. No kurienes sākās seno cilvēku izplatība pasaulē? …