Mēs visi kaut kur steidzamies, pēc kaut kā tiecamies. Ikviens no mums vēlas nodzīvot laimīgu dzīvi, satapt savu mīlestību, izveidot ģimeni. Bet vai daudziem izdodas sasniegt iecerēto? No kā atkarīga mūsu apmierinātība vai neapmierinātība ar dzīvi, mūsu veiksmes vai neizdošanās? Kāda ir katra atsevišķa cilvēka un visas cilvēces dzīves jēga? Kas mūs sagaida nākotnē?
Pienācis laiks, kad nepieciešams dot cilvēkiem jaunas zināšanas par Dievu, Visumu, par cilvēka lomu šajā pasaulē. Viss, ko mums mācīja par pasaules uzbūvi, izrādījās nepareizs. Cilvēki izveidoja savus mākslīgos likumus, neko nezinot par Visuma likumiem. Pati lielākā traģēdija ir tā, ka visi šie cilvēku likumi ir pretrunā ar Visuma likumiem.
Jaunā ēra pieprasa gan redzamās, gan neredzamās pasaules kosmisko likumu zināšanas. Nevar taču mūžīgi turpināties tāds stāvoklis, kad radīšanas kronis, cilvēks, dzīvo nezinot ne mērķa, ne jēgas savai eksistencei.
Diemžēl vēl joprojām lielākā daļa cilvēku dzīvo pilnīgā neziņā par Kosmiskajiem likumiem, pārkāpjot tos katru dienu ar savu rīcību, vārdu un domu.
Šajā darbā izklāstītais ir minimums, kas būtu jāzina par cilvēka ego. Tas ir īss apskats par izaicinājumiem, ko cilvēku ego met visiem garīguma meklētājiem neatkarīgi no tā, kādai iekšējai mācībai vai reliģijai tie seko. Kāpēc tas būtu jāzina? Tāpēc, ka ego pārvarēšana ir garīgā ceļa centrālais aspekts. Galvenā realitāte ir tāda, ka cilvēka ego vienkārši nevar nonākt “debesīs”, jeb arī vienalga kā jūs to vietu sauktu. Cēlonis ir tāds, ka galvenais ego izaicinājums ir izkropļot veidu kādā jūs visu “redzat”. Ego rada filtru, kurš “nokrāso” visu, ko uztver jūsu prāts, tāpēc vispirms noskaidrosim kas ir garīgais aklums.
Kad jūs parasti domājat par aklo, jūs iedomājaties cilvēku, kurš nevar redzēt. Tādejādi, jūs varat nodomāt, ka garīgais aklums nozīmē to, ka cilvēks nespēj saskatīt dzīves garīgos aspektus. Iespējams, ka tāds cilvēks varētu būt vai nu ateists vai arī zinātniskais materiālists, kurš noliedz gan Dievu, gan arī to, ka cilvēkam piemīt garīgā daba.
Patiesībā lielākā daļa garīgi aklo cilvēku ir pārliecināti, ka paši viņi ir ticīgi un garīgi cilvēki. Vairākumu no viņiem katru svētdienu var redzēt kristiešu baznīcās. Pārējie pieder pie citu pasaules reliģiju ortodoksāliem atzarojumiem, un vēl daži pieder pie dažādām Jaunās Paaudzes (New Age) kustībām. Kopējais viesiem šiem cilvēkiem ir tas, ka viņi ir pilnībā pārliecināti, ka tie pieder pie vienīgās pareizās reliģijas vai arī, ka viņi seko pašam augstākajam guru vai garīgai mācībai. [3]
Šie ļaudis pilnībā pārliecināti, ka viņi tiks izglābti, vai nu nonāks debesīs vai sasniegs Nirvānu, vai nu iegūs mūžīgo dzīvi vai arī kaut ko citu atkarībā no savu reliģisko pūļu rezultāta. Patiesībā šī ticība ir balstīta uz ilūziju, ko radījis cilvēka ego. Ego ir nolicis aizsegu, ja var tā izteikties, cilvēku acu priekšā. Tas arī radīja izkropļotu skatījumu. Pati vienkāršākā ilustrācija – kad jūs uzliekat krāsainas brilles. Viss, ko jūs redzat, ir briļļu stiklu krāsā. …
