Zinātnieki uzskata, ka planēta Zeme spētu noturēt apmēram 16 miljardus cilvēku, tātad vēl 2,7 reižu vairāk, nekā pašlaik. Tas nozīmē vēl 2,7 reižu vairāk dzīvību! Tas ir fantastiski, tik, daudz cilvēku, tik daudz saprātīgu radījumu! Vai tiešām? Vai tiešām mēs dzīvojam, lai ēstu un ēdam, lai dzīvotu? Cilvēka dzīvība ir dabas daļa, kas pakļaujas bioloģiskām un sabiedriskajām likumsakarībām. Ir jāsaprot, ka dzīvība ir vislielākā un unikālākā vērtība pasaulē. Tikai tad, kad mēs to apzināsimies, tikai tad mēs spēsim to pilnvērtīgi izmantot un mierīgi nomirt. Katrs dzīvības organisms neizbēgami nes sevī pats savas iznīcības iespējamību. Katras dzīvības sākumā ir ielikts tās beigu asns, kas izaugot pārtrauks eksistenci. Tas ir pierādīts no gadsimta uz gadsimtu. Ciltis karoja viena pret otru, tautas cīnījās par ietekmes sfēru, viss tas nesa pašu cilvēku iznīcību, viņi sēja nāves sēklu pa visu pasauli. Lūk, paradokss – cilvēks piedzimst, sasniedz briedumu, aiziet karā, mirst... Viss, nav nekā! Augstākā vērtība tika iznicināta.
Miljoniem mirušo Otrā Pasaules karā varbūt pat neapzinājās ko zaudēja, ko atņēma cits, citam. Daudzi cīnījās par valsti, tās brīvību, citi par teritorijām, par varu, citi tikai darīja to, ko lika augstākstāvošie. Pašai galvenajai vērtībai – cilvēka dzīvībai – nebija nekādas vērtības. Nogalināja, lai uzvarētu, parādīt savu varenību pār citiem. Mātes un sievas, kas zaudēja savus vīrus un dēlus, bija tās, kas apzinājās šo vērtību. Ko cilvēks dara pasaulē? Viņš grib valdīt, grib būt Dieva vietā.
…