Starp dzīvo būtņu daudzveidību, kas apdzīvo planētu Zeme, vienīgi cilvēkam ir augsti attīstīts prāts, pateicoties kam, cilvēks spēja izdzīvot un saglabāties kā bioloģiska suga.
Kas ir cilvēka būtība, kāda ir cilvēka daba, un vēl virkne citu jautājumu nodarbināja cilvēku prātus jau kopš tā eksistences sākuma. Vēl aizvēsturiskiem cilvēkiem attiecīgi viņu mitoloģiskajam pasaules uzskatu līmenim bija zināms, ka visa iemesls ir kaut kas tāds, kas atrodas pašā cilvēkā. To „kaut ko” viņi nosauca par dvēseli. Parādoties antīkajai filosofijai, sāka izkristalizēties svarīgākās pamatiezīmes par esamību, patiesību, par cilvēka dabu un viņa tikumiskajām noteiksmēm. (3;29) Lielu artavu ir ieguldījis arī Platons, pašu dvēseli iedalot trīs daļās, kas sastāv no prāta, drosmes (gribas), iekāres (jūtām). (3;43)
Cilvēka garīgā pasaule veidojas no prāta, jūtām un gribas. Neskatoties uz garīgās pasaules neskaitāmo daudzveidību un tās neizsmeļamību, tajā nav nekā cita, kā intelektuālu, emocionālu un stipras gribas elementu izpausme.
Arī mūsdienu psiholoģijas zinātne nedod viennozīmīgu atbildi uz jautājumu, kas ir cilvēks. Ja cilvēks ir unikāls jau fizioloģiski un ģenētiski, tad ir skaidrs, kāpēc pastāv problēma par cilvēka personības definēšanu. (6;13)
Aplūkojot cilvēka dabas struktūras trīs sastāvdaļas – bioloģisko, sociālo un garīgo, redzam, ka bioloģiskā daba ir vienīgais un reālais pamats, uz kā dzimst un eksistē cilvēks. Katrs atsevišķs indivīds, katrs cilvēks eksistē tik ilgi, kamēr pastāv viņa bioloģiskā daba, un jaundzimušajai būtnei jātop par cilvēku vārda vistiešākajā nozīmē. Savu sociālo dabu cilvēks iemanto sabiedrībā, un no tās, apgūstot cilvēcīgu uzvedību, vadoties pēc sabiedrības uzskatiem, iemanto dotajā sabiedrībā izveidojušos valodu, tradīcijas un paražas.…
