Cilvēka dabas izpratne 20.gadsimta politikas teorijā

Cilvēks ir atvērta, mainīga, laiciska, unikāla, pārdzīvojumam pakļauta būtne, kas atklājas attiecībās ar citiem. Nav tādas vienas vai vairāku īpašību, raksturojumu, substances, ko nemainīgi varētu uzdot par cilvēka būtību. Cilvēks nevis ir, bet top. Kā apgalvojis filozofs Žans Pols Sartrs, pirms cilvēka būtības ir tikai eksistence. Viss, kas notiek ar cilvēku, viņu rada. Cilvēks būs tikai vēlāk – un tieši tāds, par kādu izveidosies. Cilvēks veidojas tāds, kāds vēlas būt, kādu viņš sevi uztver iepretim dziņai pēc esamības. Cilvēks ir vienīgi tāds par kādu kļūst.
Cilvēka sevis izpratne nozīmē sevis veidošanu. Skatupunkti, no kuriem cilvēks raugās uz sevi, veido viņa attiecības ar līdzcilvēkiem un pasauli. Šie skatupunkti var mainīties, jo cilvēks ir dziļi personiska, individuāla būtne, ne tikai 20. gs. politikas teorijā, bet vispār.
Cilvēks un tā daba nav definējama. Viens raud par zudušām dārglietām, bet cits turpat smaida, saprotot, ka manta nav neko vērta. Katrs cilvēks ir indivīds un vienu situāciju pārdzīvos pilnīgi dažādi. Tas, kas vienam ir beigas, citam ir nieks. Visi cilvēki dzīvo attieksmju, vērtību, jēgu pasaulē, kur būtiska nozīme ir gan varai, gan sabiedrībai, gan brīvībai, gan vienlīdzībai, gan taisnīgumam, bet vienīgais apgalvojums, ko, manuprāt, var teikt par ikvienu indivīdu ir tā, ka cilvēks vienmēr ir bijis, ir un paliek un paliks racionālais egoists, kas veic arvien lielākus un saprātīgākus ieguldījumus savā labo pakalpojumu bankā.…